GADA STUDENTS. Rimants Žogota: Mans mērķis ir ar savu darbu palīdzēt citiem

“Man patīk dalīties zināšanās”

Vispirms vēlos tevi apsveikt ar Gada studenta titula iegūšanu. Ko tev tas nozīmē?

Man vispār bija liels pārsteigums, ka biju balvai nominēts un vēl lielāks pārsteigums, ka to saņēmu. Pagājušajā gadā Ķīmiķu dienās arī biju starp nominantiem, bet toreiz balvu neieguvu, tāpēc man ir liels gods un pārsteigums dabūt, manuprāt, nedaudz augstāku ranga balvu, kas ir svarīga visā Latvijas Universitātē, ne tikai Ķīmijas fakultātē. Ir nedaudz bēdīgi, ka nedabūju vienu balvu, bet, pēc kāda laiciņa cenšoties, domājot un sevi parādot, iegūsti vairāk. Tas ir patīkami. Atskatoties atpakaļ, kā reiz biju iztēlojies savu nākotni un savas mācības, es nevarēju iedomāties tieši šādu scenāriju. Tas bija mazākais, par ko domāju, tomēr viss norisinās pēc labākā scenārija. Man pašlaik ir tāda sajūta – to, ko daru, cilvēki redz un novērtē un, manuprāt, tas ir ļoti patīkami, ka ar savu darbu radu pozitīvu ceļu, kas rada gandarījumu un motivē tālāk vēl ko darīt. Varbūt kāds bez balvām atmet cerības un mērķus, bet balvas rada motivāciju. Tagad man ir lielāka motivācija vēl ko darīt un sasniegt vairāk.

Citi studenti tevi nominējot balvai, par tevi rakstīja tā: “Rimantam piemīt visas tās rakstura īpašības, kas raksturo labu ķīmiķi un labu cilvēku.” Tavuprāt, kuras ir tās īpašības?

Labs cilvēks, manuprāt, ir tāds, kas neatsaka palīdzību, izpalīdz cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtās situācijās. Es, piemēram, esmu diezgan zinošs, kaut ko labāk saprotu, un, ja cilvēki man prasa palīdzību, es cenšos palīdzēt. Man patīk dalīties zināšanās. Šogad sāku braukt uz Liepāju pasniegt laboratorijas darbus ķīmijā skolēniem. Man patīk, ka es varu citiem pamācīt, kā kaut ko darīt, veidot skolēnus gan par labiem cilvēkiem, gan par labiem ķīmiķiem. Ir tādi bērni, kas laboratorijās nav bieži strādājuši, viņiem ir jāiemāca, kā pareizi visu izdarīt. Manuprāt, forši, ka es jau no pamatiem varu iemācīt skolēnus ar pareizu ievirzi un taciņu ķīmijā. Es neteikšu, ka vienmēr esmu pozitīvs, man ir dienas, kad neesmu tik dzīvespriecīgs, bet tas jau ir katram cilvēkam. Labs cilvēks dzīvi uztver pozitīvi, slikto cenšas nolikt maliņā. Ja kaut kas nesanāk, ir jāmācās no kļūdām, bet par to nevajag daudz domāt, visu jācenšas izdarīt pēc labākās apziņas.

Vai tu vēlētos kļūt par skolotāju?

Pēdējā laikā par to daudz domāju, bet nevaru apzvērēt, ka esmu gatavs būt pedagogs. Pašlaik esmu novadījis trīs nodarbības, pagaidām man tas sagādā prieku un interesi.  

Viss notiek pēc labākā scenārija

Visu sava studenta mūžu esi saņēmis LU fonda stipendijas – 1. kursā saņēmi stipendiju “Ceļamaize”, 2. un 3. kursā – Kristapa Morberga stipendiju, bet tagad saņem Alfreda Raistera piemiņas stipendiju. Kā šīs stipendijas palīdzējušas tavā izaugsmē?

Jāsaka liels paldies LU fondam par to, ka viņi saskata manī labu studentu, labu cilvēku un pienācīgu stipendiātu, ka esmu labi novērtēts un varu saņemt stipendiju. LU stipendijas palīdz finansiāli, es varu apmaksāt visu savu dzīvi, man nav jādomā par citiem sīkumiem, varu tikai nodoties mācībām, vai pētniecībai institūtā, kā es to arī pašlaik daru. Finansiālā ziņā tas ir ļoti liels atbalsts, LU fonds ir ievilcis mani sabiedriskajā azartā. Agrāk nevarēju iedomāties, ka es varētu sevi pilnveidot sabiedriskajās aktivitātēs, ka varu piedalīties pasākumu organizēšanā. Piemēram, pēdējos divus gadus esmu iesaistījies Absolventu dienas organizēšanā, tas manī rada citu skatu uz lietām. Es to neuztveru kā tikai pienākumu fondā, bet gan kā pieredzi. Manuprāt, LU fonds ir ļoti daudz ieguldījis manā dzīvē.

Šovasar absolvēji bakalaurus ar sarkano diplomu un turpini studijas maģistrantūrā. Vai domā arī par studijām doktorantūrā?

Tik daudz cilvēku man to ir jautājuši! Apslēpti es jūtu, ka varētu iet tālāk doktorantūrā, bet citreiz padomāju, ka tomēr man ļoti gribas vēl ko citu studēt. Es patiesībā esmu starp divām frontēm, kur nevaru saprast – tikai ķīmija manā dzīvē, vai vēl kaut kas cits, kas ļautu man vairāk sevi pilnveidot. Vidusskolā man visi priekšmeti padevās un patika, un ķīmija bija vidusskolas pēdējā gada lēmums. Domāju, ka es varētu sevi redzēt arī citā specialitātē, varbūt apvienot ķīmiju ar ko citu – pamācīties projektu vadību, ekonomiku, finanses. Protams, es sevi redzu arī kā zinātnieku un doktoru. Principā man vēl ir visa dzīve priekšā, varu mācīties arī pēc gadiem. Es tagad tik ļoti neiespringstu, man nav visa dzīve izplānota uz priekšu, es ļaujos dzīves plūsmai un tas ir ļoti pozitīvi. Tas manī samazina stresu, es vairāk ļaujos lietām notikt pašām, beigās tās labākās lietas arī notiek pēc šāda scenārija.

Esi jau sevi pierādījis zinātniskajā darbībā, piedaloties dažādās konferencēs. Kurš ir tavs lauciņš ķīmijā?

Tā ir medicīnas ķīmija. Divus gadus strādāju Organiskās sintēzes institūtā medicīnas ķīmijas jomā pie potenciālo zāļu vielu sintēzes pret malāriju. Šogad mēs uzrakstījām par to publikāciju. Pašlaik es arī turpinu to pašu lauciņu medicīnas ķīmijā un strādāju pie potenciāliem pretvēža preparātiem. Medicīnas ķīmijas lauciņš man ir aktuāls, tas man ļoti patīk. Mani patiesi motivē strādāt tas, ka es varu ar savu darbu kaut kādu problēmu atrisināt, kas ir aktuāla visā pasaulē. Mans mērķis ir ar savu darbu palīdzēt citiem. Man liekas, ka zāles pret vairākām slimībām ir tas, kas pasaulē ir vajadzīgs. Piemēram, vēzis ir visas pasaules problēma. Daudziem cilvēkiem nākas ar to saskarties; daži izveseļojas, daži nē. Tas ir nopietns lauciņš, pie kura ir vērts strādāt.

Jau minēji, ka studijas apvieno ar darbu Organiskās sintēzes institūtā. Kā aizrit tava darbadiena?

Es strādāju Latvijas Universitātes profesora Edgara Sūnas vadītajā organiskās sintēzes perspektīvo tehnoloģiju laboratorijā. Mums katram ir savs darbs, kas ir jāizdara. Svarīgākais, bez kā ķīmiķis vispār nevar neko iesākt darīt – ir izplānot sintēzi un vielu, kas jāiegūst. Daudz darba pavadām pie datora, mums ir jāmeklē dažādos rakstos, kas ir darīts, kā kaut ko iegūt labāk un efektīvāk, jāmeklē daudz literatūras avotu. Mēs principā izplānojam vairākus ceļus, kā varētu vielu sintezēt, tad izvēlamies potenciāli labāko un finansiāli efektīvāko, jo reaģenti arī maksā – daži dārgāk, daži lētāk. Kad viss ir gatavs, mēs sākam strādāt. Kā visi iztēlojas ķīmiķus – pieber vienu vieliņu, pieber otru, samaisa pēc kāda laiciņa, izdala, attīra, dabū citu vielu, tad ar nākamo vielu strādā... Tas nemaz nav tik vienkārši, reizēm kaut kas nesanāk, vielu nevar iegūt tīru, ar labu iznākumu, tad jādomā citi varianti, kā vielas attīrīt, kā to iegūt citā ceļā. Tas ir ļoti sarežģīti. Dažkārt ir tā, ka līdz šim neviens šo vielu nav ieguvis un varbūt to nemaz nevar uzsintezēt, varbūt viela ir nestabila vai ātri sadalās. Tas ir atkal tāds jautājums, ko vari noskaidrot tikai pats pārbaudot un, ja izdari un nesanāk, tad ir atkal jāmeklē kas cits. Un nav vienmēr tā, ka sanāk. Patiesībā ķīmiķiem ir ļoti sarežģīts darbs, jo bieži vien nekas arī nesanāk, ir periods, ka nevari neko izdarīt, tāpēc ķīmiķim jābūt stipram garīgajam raksturam un noturībai, spējai paciest, ja kaut kas nesanāk, jāmāk iet uz priekšu un neņemt to ļoti pie sirds.

Darbs ir mierīgs vai tomēr stress parādās?

Kā kuru dienu. Ir mierīgas dienas, kad zini, kā reakcijas izveidot, jo esi jau to darījis, bet dažreiz, kad sāc kaut ko jaunu, rodas stress. Mēs strādājam ar ļoti maziem vielu daudzumiem. Dažiem varbūt liekas, ka mēs strādājam ar vairākiem gramiem, varbūt pat kilogramiem, bet nē, mūsu standarta mērvienība ir daži miligrami. Iedomājieties, kā ir strādāt ar vielu, ko nemaz nevar saskatīt. Ja nesanāk, tad principā viņu pazaudē un jāsāk no jauna, tāpēc citreiz ir stress. Dažkārt stress rodas no tā, ka ir vairāki darbi, kas jāpaveic, vairākas reakcijas jāsaliek, tad principā nav laika un jānododas tikai darbiem.

Latvijā ķīmijā ir visas iespējas izpausties un sasniegt jaunas virsotnes?

Manuprāt, ļoti. Kad sāku studēt Ķīmijas fakultātē, man vēl nebija pārliecības, ka vārēšu atrast tādu darbu, kas man ļoti patiktu, ka es varētu ķīmijā sasniegt kaut ko ļoti daudz. Tagad skatos, ka darba iespējas ķīmijā ir ļoti daudz un daudzi meklē darbiniekus. Kas mani ļoti pārsteidz – arī studentiem piedāvājums ir ļoti labs, ko vari apvienot arī ar studijām. Maģistrantūrā vispār ir ideāli – lekcijas notiek darbadienu vakaros, piektdienās un sestdienās, līdz ar to mums viss pārējais brīvais laiks ir atvēlēts darbam. Mēs esam pieauguši, darbaspējīgi cilvēki, līdz ar to mēs varam mierīgi meklēt iespējas strādāt.  

Sabalansēt gan fizisko, gan mentālo dabu

Teici, ka skolā padevās viss. Laikam cilvēkiem, kam viss padodas, ir visgrūtāk izdarīt gala izvēli studijās?

Jā, es mācījos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un 12. klasē mēs sākām vairāk pētīt organisko ķīmiju, kas man agrāk bija kosmoss. 12. klasē 2. semestrī skolotāja piedāvāja braukt uz starptautisko olimpiādi, kas norisinājās starp Baltijas valstu, Somijas, Zviedrijas un Krievijas skolām. Tā mēs bijām divi skolēni no klases, kas aizbraucām. Gatavojoties olimpiādei, es izlasīju ļoti daudz grāmatu par organisko ķīmiju. Tad arī sapratu, ka tas ir mans lauciņš, ka mani tas interesē. Olimpiādē uzdevumus par organisko ķīmiju es izpildīju uz maksimālo punktu skaitu. Tad es sapratu, kas esmu spējīgs organiskajā ķīmijā. Es zināju par Organiskās sintēzes institūtu, biju jau izplānojis, ka gribu tur iet strādāt. Mani pieņēma darbā institūtā un tas ir darbs, kādu es arī biju iztēlojies. Tā ir zinātne, nav rutīnas darbs, pašam jādomā, jāmācās. Man patīk, ka tas nav viegls darbs, tas ir riskants darbs. Es savu dzīvi nevaru iztēloties bez riska, man vajag gūt gandarījumu par to, ko esmu to paveicis, ka man tas ir sanācis.

Vai ķīmijā jaucot vielas, tev nācies arī ko uzspridzināt?

Uzspridzināt nav sanācis, bet gan aizdedzināt (smejas). Patiesībā tas notika nesen, nejauši izlietnē izlēju nātriju, kurš saskarē ar ūdeni ļoti strauji uzliesmoja, taču pēc divām sekundēm nodzisa. Mans šoks gan bija ļoti liels, ka kaut ko mazgā un liesmu kūlis parādās!

Paralēli izcilām sekmēm augstskolā, tev ir arī labi sasniegumi sportā. Ar ko nodarbojies?

Agrāk septiņus gadus trenējos vieglatlētikā, pašlaik gan ar to nenodarbojos. Viens jaunības etaps ir noiets (smaida). Kad sāku studēt, laiku sportam bija grūti atrast, jo vieglatlētika ir sporta veids, kuram nepieciešams ziedot daudz laika. Bija dienas, kad nevarēju aiziet uz treniņu vai izpildīt mājasdarbus un visu saplānot. Sportu tomēr nekad nepametu, tā ir manas dzīves mantra – nepamest iesākto, bet censties attīstīties. Man patīk vieglatlētika, tas nav tikai sporta veids, tas visai dzīvei iedod fizisko pašsajūtu. Vieglatlētika ir visa sporta pamats, tā man devusi vēlmi interesēties par sportu. Agrāk skolā man ļoti nepatika skriet krosus, bet, kad sāku trenēties vieglatlētikā, man iepatikās un tas arī padevās. Esmu piedalījies arī vairākās sacensībās. Mani lielākie sasniegumi – pirmā vieta Latvijas Universiādē trīssoļu lēkšanā. Esmu arī piedalījies desmitcīņā, kur man arī patiesībā nebija slikti sasniegumi. Vieglatlētikā pievērsos vairākiem sporta veidiem – skriešanai, lēkšanai, mešanas disciplīnām. Es arī trenējos pie Anda Austrupa, pazīstamā daudzcīņas trenera, kurš ir trenējis Lauru Ikaunieci-Admidiņu. Tas man ļoti patika un deva daudz ko dzīvē. Pašlaik es sportu pavisam neesmu pametis, hobija līmenī trenējos pludmales volejbolā, jo es saprotu, ka ikdiena bez sporta galīgi nav iedomājama, man vajag reizi nedēļā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Kad es trenējos vieglatlētikā un gāju vidusskolā, bija ļoti saspringts grafiks, kad bija jāpaspēj visi darbi, bet es atradu laiku 2–3 stundām vieglatlētikai, tas mani ļoti atbrīvoja no mācību sloga. Kad atnācu mājās pēc treniņa, es jutos fiziski noguris, bet patiesībā mācīties es varēju daudz labāk. Manuprāt, jebkuram vajag sabalansēt gan fizisko, gan mentālo dabu.  

Galvenais nezaudēt mērķi

Kā spēj visu tik veiksmīgi savienot?

Visu vienmēr nevarēs ideāli salikt pa plauktiņiem. Es vienmēr izvēlos prioritātes, to, kas ir svarīgāks, nolieku augstāk, kas mazāk svarīgs – zemāk. Svarīgi organizēt savu laiku. Nesaku, ka viss jāpieraksta kladītē, bet es visu neatlieku uz pēdējo brīdi un izdaru kādu universitātes darbu jau nedēļu pirms nodošanas. Tā ir mana labā īpašība, ka es spēju koncentrēties un saņemties kādu laiciņu pirms darbu nodošanas, lai pēc tam būtu pašām vieglāk. Jā, zinu, ka būs saspringti, grūti, bet tas man jau būs izdarīts. Laiku vienmēr var atrast, tikai svarīgākais, kā laiku savos plānos saorganizēsi.

Kā ikdienā atslēdzies no studijām?

Ķīmija ir mans hobijs (smejas). Es internetā pavadu paprāvu laiku, zinu, ka nevajadzētu ilgi. Man prasās pēc skolas, darba un sporta paskatīties kādu seriālu, kas visas domas atbrīvo no mācībām. Tomēr esmu tas cilvēks, kas sestdienā un svētdienā arī domā par darbu – ko es pirmdienā, aizejot uz darbu, iesākšu, kādi man būs plāni, tas, manuprāt, ir kaut kas tāds, ko grūti izslēgt no apziņas. Lai domas novērstu, jādara kaut kas pavisam cits, tāpēc paspēlēju kādu galda spēli. Mans hobijs ir arī apmeklēt teātri, tas man palīdz atslēgties no ikdienas. Citi varbūt domā, ka ķīmiķis tikai sēž laboratorijā un neiziet ārā un dienas gaismu neredz. Tas ir atkarīgs no tā, ko gribi darīt, vai tikai laboratorijā sēdēt. Es gribu arī kaut ko citu redzēt, piemēram, aiziet uz teātri, tāpēc vienmēr atrodu tam laiku.

Nākamgad LU svinēs simtgadi. Ko novēli savai Universitātei?

Lai tie nebūtu pēdējie 100, lai noteikti sasniedzam četrciparu skaitli. Lai cilvēki neaprobežotos tikai ar simtgadi, mēs tomēr dzīvojam arī tālāk. Novēlu neatlaidību un lai cilvēki nezaudētu gribu, lai nezaudētu mērķi, kāpēc viņi kaut ko dara, lai ir vēlme ko sasniegt. Ja pazaudē mērķi, tad zūd sapratne, ko ar dzīvi darīt. LU es noteikti vēlētu aizvien vairāk sasniegumu, kāpt universitāšu reitingos augstāk. Novēlu, lai veiksmīgi izveidotos Akadēmiskais centrs Torņakalnā, lai viss tur zeļ un plaukst. LU uz savu simtgadi ir jau ļoti daudz ko jau paveikusi, mums jau ir Dabas māja, tūlīt janvārī tiks atvērta Zinātņu māja. Studentiem es novēlu sasniegumus, daudz entuziasma, vēlmi radīt kaut ko, nevis tikai vienkārši studēt. Arī visiem, kuri beiguši LU, novēlu neaizmirst savu Universitāti, tas ir dzīves posms, ko vērts atcerēties. Cik esmu runājis ar vecāka gājuma cilvēkiem, vienmēr visiem studiju laiks ir palicis atmiņā, daudzi pat gribētu atgriezties studiju laikā, tas taču ir tik forši! Tas noteikti jebkura cilvēka dzīvē ir viens no pozitīvākajiem laikiem.   Rimanta Žogotas vizītkarte Studiju programma: maģistra studiju programma “Ķīmija” Kurss: 1. kurss Mīļākais studiju kurss (priekšmets): Organiskā sintēze Iesaku izlasīt:  Fils Naits “Apavu vīrs” Iesaku noskatīties:  “Homo Novus” (2018), “The Shape of Water” (2017) Trīs lietas, kas vajadzīgas katram studentam: Mērķtiecība Studenta apliecība Modinātājs Studiju moto: Tikai ar smagu darbu un neatlaidību var sasniegt kaut ko vairāk. Talants tikai atvieglo šo darbu. Interviju ar studentu klausieties arī Radio NABA raidījumā "Studentu pietura".