MĒNEŠA PĒTNIEKS. Linda Daniela par stereotipu laušanu izglītībā, domu apvāršņu paplašināšanu un uzdrīkstēšanos būt drosmīgiem

Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā un vairumā gadījumu informāciju par kādu cilvēku varam noskaidrot vien dažu klikšķu attālumā, tomēr nereti pieejamie avoti nedod skaidras atbildes, tāpēc – kodolīgi raksturojiet sevi lasītājam.

Jā, kodolīgi varbūt nebūs tik vienkārši izstāstīt. Sākumā noteikti jāsāk ar manu profesionālo identitāti – esmu  pētniece, kas uzskata, ka pedagoģija ir viena no tām nozarēm, kas šobrīd kļūst jo aktuālāka, jo tehnoloģiju progress rada izaicinājumus arī izglītības videi, kad būtiski ir rast atbildes, kā mācīt, kādas kompetences būs nepieciešamas, kā sekmēt, ka mācīšanās ir jēgpilna. Pedagogi ir tie, kas palīdz bērniem mācīties, bet mums ir jāmeklē inovatīvi pedagoģiskie risinājumi, lai mēs spētu pilnībā izmantot tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Jebkurā jomā ir vajadzīgi domājoši, radoši un inovatīvi cilvēki un mūsdienīgam pedagogiem ir jāparāda, ka griestu patiesībā nav. Mēs varam mācīties jebko un apgūt jebko un arī tehnoloģijas mums var palīdzēt, bet būtiski ir saprast kā. Tāpēc uzskatu, ka inovatīvas pedagoģijas mums ir vairāk nekā vajadzīgas un to arī cenšos piedāvāt, kā pedagoģiski pareizi un efektīvi izmantot tehnoloģijas, kuras tradicionāli tiek saistītas ar informātiku vai datoriku. Es uz tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos skatos plašāk un tur nav noteiktu robežu. Tas tad būtu viens raksturojošais elements. Otrkārt, aktīvi iesaistos dažādos pētījumos, projektos, citādās zinātniskās aktivitātēs, visām iespējām un izaicinājumiem saku – jā. Tomēr tad, kad pieņemtie lēmumi sāk ieņemt skaidrākas aprises, jāsāk domāt, kā attīstīt ideju aizmetņus un kā praktiski ieviest problēmu risinājumus. Protams, jautājums, kas vienmēr pastāv – kā visu paspēt. Reizēm tā darbu gūzma ļauj tiešām strauji īstenot jaunumus un tad tās inovācijas atrod stabilu vietu, taču citkārt tas kaitē man pašai – iznāk pārstrādāties un ar to gan nav jālepojas. Tomēr, ja cilvēkam kaut kas patīk, tad jau ir labi!

Kādas ir jūsu pētniecības jomas? Kas šobrīd ir aktuālie jautājumi?

Pirmkārt, tāds liels un vispārējs termins manā pētniecības lauciņā varētu būt tehnoloģiju bagātināta mācīšanās. Un tas nozīmē gan analizēt, kādas tehnoloģijas mēs izmantojam gan skolās, gan augstskolās, jo uzskats, ka pietiek apgūt parastākās datora izmantošanas prasmes un ar to pietiek, nu jau ir sena pagātne. Tehnoloģijām bagātināts mācīšanās process ir jāpēta līdzīgi kā citas jomas, kur tehnoloģiju sniegtie risinājumi tiek pielietoti, vai tas būtu datora apguves process, robotikas apguve, mācību platformu izmantošana un citi tehnoloģiskie risinājumi, kurus var un vajag izmantot mācību procesā, lai saprastu, kā to lietderīgāk izmantot, veicinot zināšanu pieaugumu. Ļoti daudz darām kopā ar kolēģiem, tāpēc ir iespējams attīstīt dažādus pētniecības virzienus. Kopā ar Profesori Zandu Rubeni un citiem kolēģiem esam analizējuši mazuļu (0–8 gadus vecu bērnu) tehnoloģiju izmantošanas paradumus. Kopā ar Raimondu Strodu esam analizējuši robotikas izmantošanas iespējas izglītība un šobrīd strādājam pie augstākās izglītības digitalizācijas izpētes. Kopā ar Artu Rūdolfu analizējām mācību platformu izmantošanas iespējas. Un tā pamazām veidojam pētnieku tīklu, kas Latvijā šīs idejas attīsta. Šai brīdī pētniece parāda nupat saņemtu LEGO robotikas apguves komplektu. Mēs pētām, kā robotika palīdz mācībās, kā šie komplekti var palīdzēt uzlabot konkrētas prasmes. Angliski to dēvē par computational thinking. Latviski diemžēl vēl nav atrasts vienots, kodolīgs termins. Viena doma, kā to varam dēvēt, ir “programmatīvā domāšana”. Pētniecības pamatdoma ir atrast veidus, kā efektīvi pielietot jebkuru no tehnikas sniegtajām iespējām, piemēram, izmantot lietotnes tā, lai nav tikai interesanti un aizraujoši, bet notiktu arī kvalitatīvs mācību process. Faktiski mūsu uzdevums ir apvienot moderno tehnoloģiju tendences ar praktisko nepieciešamību pēc uzlabota mācību darba, atrast pētījumos pamatotas atbildes par nepieciešamajām izmaiņām mācību procesa organizācijā. Otrs jau krietni dziļāks un specifiskāks pētniecības virziens ir par to, kam jāmainās pašā pedagoģijas zinātnē. Mums ir zināms, kā mēs kā cilvēki konstruējam zināšanas, kā attīstām atcerēšanās procesus, analizējam informāciju, taču jāattīsta ir pedagoģiskās metodes, lai izmantotu tehnoloģiju progresa piedāvātās iespējas kognitīvo procesu attīstības sekmēšanai. Skolotājiem ir jāsaprot tehnoloģiju pielietošana un mācību darba virzīšana, transformētā izglītības vidē, kur mācīšanās var notikt ārpus laika un telpas robežām. Ja iedomājamies bērnu, kurš šobrīd var piekļūt informācijai jebkurā laikā un vietā, vai viņš no uzzinātā mācīsies un spēs paņemt sev ko noderīgu? Tāpēc pedagogam ir jāvirza šis process pareizajā gultnē par spīti tam, ka informācijas ieguves iespējas laikā un telpā ir transformējušās un varētu šķist, ka reiz informācija ir brīvi pieejama, tad kam gan vēl vajadzīgs pedagogs, kas kaut ko māca. Realitātē tas nozīmē, ka pedagoga loma kļūst tieši nozīmīgāka, bet tai ir jātransformējas. Ir pārspīlēti tādi apgalvojumi, ka bērni negrib mācīties – viņi grib, bet viņi grib to darīt citādāk un tāpēc mums ir jāmainās, lai šī transformētā mācīšanās nebūtu tikai interesanta un inovatīva, bet arī attīstoša un jēgpilna. Šie ir patiešām lieli izaicinājumi, jo tehnoloģiju progress piedāvā plašas iespējas, kas ir pozitīvi vērtējams, savukārt ne tik pozitīvs ir apstāklis, ka laika un telpas robežas tiek pārkāptas gan pozitīvā nozīmē, sekmējot mācīšanos, gan ne tik pozitīvā, jo arī pedagoga personiskā laika un telpas robežas ir kļuvušas izplūdušas. Tas nozīmē, ka mums ir jāmeklē arī risinājumi gan kā virzīt mācīšanos, gan arī kā brīvi pieejamo saturu transformēt par mācību saturu, jo šobrīd informācija tiek meklēta tiešsaistē un mūsu kā pedagogu uzdevums ir piedāvāt risinājumus, ka tad mācīšanos organizēt šādā vidē. Tikpat svarīgs jautājums ir par kompetencēm, ko bērns attīsta, pielietojot tehnoloģijas savā ikdienā. Ja vērtē pēc tā, cik daudz bērns atceras, tad tas ir viens līmenis, bet, ja raugāmies plašāk, tad nākamais līmenis ir uzzinātā un tehnoloģiju lietošanas procesos gūto kompetenču pielietošana, lai radītu jaunas inovācijas un produktus. Nav vienotas novērtēšanas metodes šiem procesiem – mēs strādājam pie tā, lai apkopotu jau esošo informāciju par bērniem un tehnoloģiju lietošanu, izpētītu padziļināti un radītu kompleksu vērtēšanas sistēmu. Šai sistēmā jābūt gan zināšanu novērtēšanas  aspektam, gan attieksmju aspektam,  gan arī pielietojamo tehnoloģiju, digitālo mācību līdzekļu, lietotņu un programmu un citu tehnoloģisko risinājumu pedagoģiskās atbilstības izvērtēšanas instrumentārijiem – ko pedagogs ar dažādām tehnoloģijām un tehnoloģiskajiem risinājumiem, digitālajiem mācību līdzekļiem var iesākt, kādas kompetences tiks nostiprinātas bērnā. Pētniekam svarīgi izvirzīt dažādas prognozes par izglītības jautājumiem un aptuveno gaitu. Smart pedagoģijā līdztekus tehnoloģiju lietošanai novārtā netiek atstāti jautājumi par sociālās saskarsmes prasmēm, runas prasmēm, mācību motivāciju, sadarbību ar vienaudžiem, radošumu un radīšanu, cilvēka attīstības likumsakarībām utt..

Par smart pedagoģiju jums pavisam drīz būs gatava kolektīvā monogrāfija? Kā ar citām publikācijām?

Jā, ir pabeigts darbs pie tās, grāmata ir publicēta sadarbībā ar Springer izdevniecību, bet tagad jāsagaida, kad saņemšu to gatavu rokās. Profesore Linda Daniela parāda virkni citu grāmatu, kuras viņa ir sastādījusi un kurās darbojusies kā līdzautore. Lielākā daļa no tām ir ārzemju izdevumi, kas tapuši sadarbībā ar kolēģiem ārpus Latvijas. Šobrīd pētnieces publikāciju skaits pārsniedzis pussimtu. Jāpiebilst, ka savu zinātnisko darbību es uzsāku, pētot pavisam citādus jautājumus nekā tagad. Disertāciju rakstīju par uzvedības problēmām un motivācijas trūkumu, pēc tam arī vairāk pētīju tieši disciplīnas jautājumus, bet laika gaitā, faktiski – reizē ar tehnoloģiju attīstību,  pamazām sāku interesēties par digitalizācijas iespējām un tehnoloģijām. Tagad, protams, tas ir mans pamata objekts pētījumiem. Un šai nozarē tiešām ir vēl daudz darāmā! Jāsaka – esmu pareizā vietā un pareizā laikā. Dažreiz pat sanāk iet pa priekšu citiem un pašiem radīt norādes citiem, sakot “Lūk, tas ir tā un šis ir citādi! ”. Boloņas procesa dalībvalstis 2018. gada maija sanāksmes ziņojumā Parīzē  izvirzīja mērķi dalībvalstīm veicināt un atbalstīt institūciju nacionālās un Eiropas mēroga iniciatīvas augstskolu docētāju pedagoģiskās kompetences pilnveidē. Ziņojumā tiek uzsvērta digitalizācijas nozīme mūsdienu sabiedrībā, augstākās izglītības iestādes tiek aicinātas nodrošināt studentiem un docētājiem iespēju strādāt un studēt digitalizētā izglītības telpā, kā arī organizēt studiju procesu, īstenojot kombinētās mācīšanās pieeju. Šobrīd fokusā par vadošo tēmu 2018.–2020. posmam izvirzot augstākās izglītības digitalizāciju un pedagoģisko inovāciju attīstību. Tas apliecina, ka pedagoģija ir svarīga un tai ir saistība ar virkni citu jomu. Bieži pieminu arī to, ka faktiski jau mums skolās nodrošina gan interaktīvās tāfeles, gan datorus, gan atbilstošu mācību saturu, bet tiek aizmirsts par to, cik svarīgi, lai skolēniem būtu iespēja aktīvi iesaistīties tehnoloģiju izmantošanā, tātad, lai mācību materiāli un tehnoloģijas būtu ar iesaistošu interaktivitāti. Cik iesaistošas ir interaktīvās tāfeles ir katram bērnam – tikpat kā necik! Jā, piekrītu, ka izskatās glītāk un noteikti ir aizraujošāk bērniem, var interesanti parādīt skolēniem dažādus mācību materiālus, bet nenotiek izmaiņas pašā mācīšanās procesā, jo vairumā gadījumu bērni joprojām sēž solos un skatās uz interaktīvo tāfeli. Tātad paši nav iesaistīti interaktīvās aktivitātēs ar tehnoloģijām. Tagad mums ir jāsper soļi, kas ved mūs tālāk. Tas, ko vēlos panākt piesakot smart pedagoģijas idejas, ir – izmaiņas mācību procesā. Panākt, ka izmaiņas, kur skolēni ir aktīvi iesaistījušies tehnoloģiju bagātinātā mācību procesā, nav pieejamas tikai šauram lokam kādos interešu izglītības pulciņos, piemēram, robotikā, bet ikviens skolēns mācību stundu laikā, kur viņi gūst ieskatu robotikā, var attīstīt tehnoloģiju izmantošanas prasmes, var labāk mācīties, izmantojot tehnoloģijas, un var attīstīt savas prasmes. Mana vīzija būtu, ka tehnoloģijas tiek izmantotas visur, nevis tikai informātikas vai datorikas stundās. Es saprotu bažas, ka tehnoloģiju izmantošana var ierobežot citu svarīgu kompetenču attīstību, bet tas ir novecojis priekšstats, kad tehnoloģijas tika asociētas tikai ar datoriem. Šobrīd tas tā vairs nav un te parādās smart pedagoģijas loma, piedāvāt veidus kā sekmēt jebkuru kompetenču attīstību, jebkurā no jomām, darbojoties tehnoloģiju bagātinātā vidē, nevis ignorējot tehnoloģiju progresu.

Pastāv uzskats, ka robotika un visi šie inženiertehniskie priekšmeti prasa zināmas dotības eksaktajos priekšmetos. Vai tā patiešām ir?

Patiesi, šāds uzskats ir izplatīts, tomēr es ar savu pētniecisko darbību gribu lauzt stereotipu, ka robotika ir tas pats, kas matemātika, fizika, vai informātika. Mums ir svarīgi panākt to, ka pedagogs mērķtiecīgi virza bērnu sasniegt  noteiktu kompetences  līmeni, lai, nonākot kādā no vadošajām industrijām, viņš vairs nebūtu balta lapa, bet ar savu bagāžu, kas tiek novērtēta. Mums jau tikai ir divas iespējas – ignorēt tehnoloģiju progresu, censties bērnus no tām pasargāt un pēc tam pirkt inovatīvas tehnoloģijas un pakalpojumus no citām valstīm, jo paši nemākam tās izstrādāt, vai tomēr akceptēt tehnoloģisko progresu un sagatavot nākamās paaudzes jaunu inovāciju radīšanai. Robotika un tehnoloģijas kopumā nav kaut kas sauss un rāmjos ielikts – tur nepieciešams radošums vienlīdz daudz kā tehniskā prāta attīstīšana.

Populārs ir viedoklis, ka pārlieku liela aizraušanās ar tehnoloģijām var kaitēt bērna spējām veidot patīkamu, raitu valodu un izkopt sevī prasmi izteikties – kā uz to raugāties jūs?

Protams, bažas par šādu problēmu pastāv, tomēr mēs strādājam pie tā, lai bērniem tiktu iemācīts veidot secinājumu ķēdīti un pašu spēkiem mācēt nonākt līdz kādas norises vai parādības konceptuālai izpratnei. Ietvert savu domu koncentrēti tajās pašās 140 zīmēs ir diezgan liela māka – vienkārša teikumu publicēšana dažos vārdos bieži vien nemaz neietver to sākotnēji izprātoto domu. Šis arī parāda uz vienu pretrunu, kas mums ir pedagoģiskajā vidē, kur mums ir jāmāca konceptualizēt, izteikt savas domas kodolīgi, bet, kad bērni izmanto Twitter, tad mēs sakām, ka viņi jau nemāk pateikt neko vairāk par 140 zīmēm. Bet varbūt mums ir iespēja to izmantot, lai mācītu bērnus izteikties? Bet tas ir tikai piemērs. Twitter jau pamazām sāk savas pozīcijas zaudēt, tāpēc tagad ir jālūkojas uz citām iespējām. Bažas par spēju izteikties vai attīstītu valodu arī ir pamatotas, bet Smart pedagoģiskos principos ir paredzēts, ka tehnoloģijas tiek izmantotas, lai sekmētu mācīšanos jebkurā no jomām, nevis tehnoloģijas aizstāj kādu no jomām. Tātad arī valodas attīstības var tikt sekmēta. Paņēmusi pildspalvu un papīru, profesore ieskicē mācību struktūras shēmu, izklāstot idejas gan par mācīšanās taksonomiju, zināšanu līmeņiem. Jāsaprot, ka izglītība un mācību process nav viena plakne – tā drīzāk ir milzu telpa ar mācīšanās dimensiju, prasmju dimensiju un attieksmes dimensiju un vēl citām dimensijām. Tieši šī iemesla dēļ nepieciešami inovatīvi pedagoģijas principi, kas nenorāda, ka tehnoloģijām vieta ir tikai vienas dimensijas attīstībai, bet gan tām būtu jābūt mijiedarbībā ar visu mācību procesu. Tehnoloģijas vienas pašas izmainīt nevar neko. Mācīties var arī bez tehnoloģijām, bet tad mēs atstājam vienu būtisku jomu ārpus mācību vides un tas nav tālredzīgi. Tomēr ir vajadzīgs cilvēks, kas vada un veicina to pareizu lietošanu, kas tad arī nes augļus. Tālāk profesore uzzīmē piramīdu, kuru sadala divās daļās – mācīšanās procesā un pielietošanas/ analizēšanas procesā, savukārt tehnoloģijas norāda ārpus tās. Linda Daniela skaidro, ka tehnoloģijas nav jāuztver kā bieds, bet gan atbilstoši pedagoģiskajiem principiem, jāiekļauj dažādās mācību procesa dimensijās, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Pētniekam ir jāņem vērā arī riski, kas varētu apdraudēt to sasniedzamo rezultātu. Tas ir skaidrs – lai kaut ko sasniegtu vai iemācītos, jābūt zināmai kognitīvai slodzei. Tehnoloģijas ir veids, kā var arī izvairīties no kognitīvās slodzes mācību darbā. Pētnieku uzdevums ir izstrādāt vadlīnijas pedagogiem, kā izraudzīties mācīšanās procesam noderīgas un aktuālas tehnoloģijas, kas palīdzēs kognitīvo slodzi nodrošināt, un gan kalpos kā noderīgs palīgs un atbalsts. Jā, tā ir taisnība – ja bērns izmanto telefonu vai lietotnes tikai tāpēc, lai mehāniski atrisinātu kādu piemēru matemātikā, smadzenes patiešām netiek noslogotas un tad gan varam runāt par tehnoloģiju nodarīto ļaunumu, kas atkal jau norāda uz to, ka mums ir jāmeklē pedagoģiski risinājumi, kā nevis izlikties, ka problēmu neredzam, bet gan meklēt, ko ar to varam darīt.

Vai ir sanācis pētīt arī vecāku lomu tajā, kā tehnoloģijas var uzlabot mācību procesu?

Šo jautājumu nav sanācis ļoti plaši pētīt. Ir bijis viens kopīgs Eiropas Komisijas organizēts pētījums, kurā iesaistījāmies un pētījām pirmsskolas vecuma bērnu tehnoloģiju izmantošanu Eiropas valstīs. Toreiz intervējām gan bērnus, gan pašus vecākus. Secinājām, ka vecāki kopumā dalās divās grupās: tādi, kas aizliedz bērniem izmantot tehnoloģijas un noliedz, ka tās varētu dot ko pozitīvu. Tad bija daļa, kas atļāva pilnīgu brīvību, uzsverot, ka bērni paši visu atradīs un spēs izšķirt, kas ir noderīgs un kas – ne. Un, protams, ir arī vecāki, kas ir pa vidu starp abām grupām, mēģinot rūpīgi kontrolēt un uzraudzīt tehnoloģiju lietošanu un meklēt atbildes, kā var sekmēt savu bērnu attīstību. Ja bērns vecumā no diviem līdz trim gadiem ik dienas neierobežotu laiku pakļauts ņirbošam telefona ekrānam, tad gan ir slikti un tehnoloģijas var ietekmēt bērna attīstību nodarot postu. Tieši šajā vecumā veidojas uzmanības noturības spējas – ja ekrāna informācijas ir par daudz, tad bērns būs cietējs vēlāk un nespēs ilgstoši koncentrēties. Bet, protams, ir ļoti daudz pozitīvo piemēru – viena studente man stāstīja, ka viņas bērns iemācījies lasīt un rakstīt, lietojot telefonu. Ja bērns grib uzrakstīt mammai īsziņu, tad viņš ir spiests iemācīties to pats izdarīt un faktiski tajā mirklī arī rodas tā nepieciešamā motivācija tehnoloģijas pielietot pareizi. Ir svarīgi arī skolā iemācīt to, ka telefons nav ienaidnieks, kuram vieta ir kastītē pirms katras mācību stundas, bet gan sadarbības partneris jautājumu un interesējošo jomu padziļinātai izpētei. Ir pētījumi, kuros ir analizētas viedtālruņu izmantošanas iespējas un tam ir dots nosaukums pocket knowledge. Tātad bērnam kabatā ir pieejamas zināšanas. Viņš grib atrast kādu atbildi uz viņu interesējošu jautājumu, bet tas netiek atļauts. Vienlaikus jāatceras, ka nedrīkst visas lietas salikt kastītēs pēc principa balts vai melns. Bērnu attīstībai ir jābūt vispusīgai – gan jāiet līdzi laikam un apgūstot inovatīvas prasmes, gan maksimāli jāļauj izbaudīt bērnību svaigā gaisā un kustībā. Laiku pa laikam sociālajos tīklos parādās dažādi tendenciozi virsraksti par bērniem un tehnoloģijām – ir jāmāk izvērtēt, cik uzticams ir šo ziņu paudējs un cik daudz tajos apgalvojumos ir patiesības.

Vairums no jūsu pētījumiem top starptautiskā līmenī un ar ārvalstu kolēģu līdzdarbību. Kā jums izdodas atrast šos kolēģus, sadarbības partnerus, domubiedrus?

Jā, tā šobrīd ir sanācis, ka ļoti daudz darbojos starptautiski, arī daudz publikāciju un grāmatu iespiestas ārvalstu izdevniecībās. Pētnieku kopiena jau kopumā ir nepārtrauktā attīstībā un visu laiku aug. Iepazīstāmies konferencēs un pasākumos, dzimst idejas un veidojas kopīgs darbs pie to attīstības. Ir projekti, kur idejas izdomā partneri un aicina mani iesaistīties, jo zina, ka attīstītu inovatīvas pedagoģiskās idejas, ir reizes, kad mēs aicinām kolēģus realizēt kādu kopīgu ideju. Nav vienas receptes, kā atrast kolēģus un domubiedrus. Research Gate jeb pētnieku Facebook, kā es to dēvēju, ir laba vietne, kur atrast cilvēkus, kas pēta un interesējas par aktuāliem tematiem. Runājot par rakstiem un projektiem, tā atbildība un iniciatīva nav viennozīmīga – lielākoties tā ir manis pašas vēlme un uzņēmība kaut ko iesākt un uzrakstīt. Neviens no ārzemju izdevējiem pats nenāks un nemeklēs, kur te Latvijā ir kāds cilvēks. Jāmāk ideju pārdot – rakstu un publikāciju ir milzum daudz pasaulē, tāpēc jāmāk pamatot un pierādīt, ka tieši mans darbs, vai sadarbība ar kolēģiem ir tā vērta, lai tiktu sagatavota un izdota monogrāfija. Darbam jābūt tik aktuālam, ka to patiesi pirks, lasīs, apspriedīs un pielietos ikdienā. Lielās izdevniecības vērtē gan pieteikuma kvalitāti, gan arī vērtē, cik lielā mērā tas viņiem būs izdevīgi. Tad nu ir jāspēj piedāvāt kaut ko tādu, ko viņi uzskata par publicēšanas vērtu. Šobrīd sagatavošanā ir kolektīvā monogrāfija par robotikas izmantošanu izglītībā, ko arī izdos Springer izdevniecība. Vēl gatavoju grāmatas par Virtuālo realitāti un par digitālajiem mācību līdzekļiem.

Pētniecības process, rakstīšana, rūpīga avotu meklēšana – tas viss ir ļoti laikietilpīgi. Kā jums izdodas atrast iedvesmu to nepagurstoši darīt?

Pētniecības process paņem milzum daudz enerģijas, prasa piepūlēt smadzenes un domāt. Recepte jau tam ir vienkārša – ja ir interese, tad darbs vedīsies no rokas. Man patīk arī tā sajūta, ka konferencēs un sanāksmēs tiek apspriestas inovācijas, par kurām runāju arī es, tad saprotu, ka mans darbs ir patiesi vajadzīgs. Gandarījuma sajūta, iespēja iepazīties, redzēt, domāt un rīkoties plašāk tiešām palīdz rast iedvesmu. Nedrīkst apstāties pie kaut kā viena, gulēt uz lauriem un pieņemt, ka sasniegti griesti. Uzdrīkstēties! Studentiem arī saku – lasiet, domājiet, pētiet, jo robežas nepastāv. Bet tā īsi sakot es daru to, kas man sagādā prieku.

Viena no jūsu pētniecības jomām skar mācību platformu lietošanu. Kā jūs vērtējat – vai Latvijā vecāki un skolotāji tās pieņem un labprāt izmanto vai arī tomēr valda zināmas bailes no nezināmā?

Ar platformām ir līdzīgi kā ar citām tehnoloģijām – sākumā visi skatās ar bažām un aizdomām. Angļu valodā mācību platformas iedala divos virzienos. Viens ir learning management systems un learning platforms. Latviski atkal abi termini saplūst vienā, tāpēc dažbrīd nav skaidras izpratnes. Learning management system nozīmē, ka pastāv iespēja izvietot materiālus, prezentācijas, nodrošināt studentu ar saturu, piemēram, ar testiem no manis kā pasniedzēja. Savukārt learning platforms ir tā vieta, kur pats platformas uzturētājs nodrošina saturu, kas tad tālāk ir jāizvērtē pedagogam, nolemjot par materiāla un satura atbilstību kritērijiem. Ideālais variants būtu abu platformu veidu apvienošana. Kvalitatīvas mācību platformas (Learning platform) bieži ir maksas pakalpojums, jo tur tiek maksāts ekspertiem, kas izstrādās saturu atbilstoši kritērijiem. Šādas mācību platformas nodrošina objektīvu un vienotu mācību procesu, savukārt learning management systems ievietotā informācija, ko pasniedzējs piedāvā studentiem, ir viņa skatījums par attiecīgo tematu. Tātad kaut kādā mērā, tas var būt arī subjektīvs. Pētījumi liecina, ka students, lasot pasniedzēja piedāvātos materiālus, automātiski tos pieņem par patiesiem un pareiziem, izslēdzot iespēju, ka informācija var būt kļūdaina, nepilnīga, neprecīza, novecojusi. Samērā maz ir tādu, kas kaut ko lasīs un meklēs patstāvīgi. Bieži vien pasniedzējs ir vienas vai otras teorijas piekritējs un attiecīgi arī studentiem māca vienu pieeju, atstājot novārtā otru, trešo utt..

Vairums studentu uzskata, ka visai informācijai un materiāliem jānonāk pie viņiem “uz paplātes”. Kāpēc rodas pieņēmums, ka pašiem nav jāpieliek pūles informācijas meklēšanā?

Viena doma ir tīri cilvēcīga, kāpēc studenti tā uzskata. Ja viņi redz, ka ir paredzēta atsevišķa vietne materiāliem, tad uzreiz pieņems par pareizu, ka tur ir pilnīgi viss. Bet es kā pasniedzējs saskaros ar autortiesību jautājumiem – nevaru likt pilnīgi katru materiālu bez saskaņošanas ar citiem autoriem. Tas aizņem laiku, ne vienmēr sanāk publicēt un ielikt materiālu. Tāpēc studentiem pašiem arī būtu jāpasēž bibliotēkā, jāmeklē informācija datubāzēs un jāpalasa. Ideālā variantā skolās tiktu mācīts un uzmanība būtu pievērsta autortiesību jautājumam – nedrīkst ņemt kuru katru darbu un kopēt, lietot, pavairot pēc iegribām. Man pašai ir pieredze, ka manis veidotas prezentācijas pēkšņi parādās kādas Latvijas skolas e-resursos. Viss jau būtu labi, idejas iet tālāk, bet netiek norādīta nedz atsauce uz mani kā autoru, nedz prezentācijā iekļauto tēžu radītāju.

Tas nozīmē, ka skolās būtu vairāk jāmāca cieņpilna attieksme pret digitālo vidi un darbiem, kas tur pieejami.

Jā, tā gan ir taisnība. Pasaulē šobrīd ir aktuāls jautājums par normatīvo aktu izstrādi saistībā ar tehnoloģiju progresu, piemēram, automašīnu bez vadītāja izmantošanas un atbildības robežām. Tāpat tiek savākts milzīgs informācijas apjoms par to, ko ikdienā darām un citiem sabiedrību raksturojošiem lielumiem. Kur šī informācija nonāk, kas ir atbildīgs par šiem datiem? Tāpēc arī savos pētījumos daudz aktualizēju pedagoga prognozēšanas kompetenci par jautājumiem, kas varbūt rītdien jau kļūs aktuāli. Skolotājs ne tikai zina esošo situāciju, bet ir spējīgs palūkoties dažus soļus uz priekšu.

Turpinot par pētījumiem – esat skatījusi jautājumus par sociālo atstumtību izglītībā. Vai Latvijā tas patiesi pastāv?

 Es domāju, ka tā noteikti ir arī problēma pie mums. Sociālā atstumtība var ietvert vairākus skata punktus – gan par sociālo stāvokli sabiedrībā, gan par pieejamību kādām interešu nodarbībām, gan par mācību procesu kopumā šī problēma var izpausties dažādos veidos, kā, piemēram, robotikas pulciņš ir interešu izglītības pasākums. Un, ja laukos skolas autobuss ir aizbraucis un vecāki bērnam pakaļ nebrauks, bet pulciņš ir pēc skolas, tad bērnam nav iespēja to apmeklēt un sevī attīstīt kādas prasmes. Vēl ir iespējams šo problēmu redzēt jautājumos par tā saucamajām interesantajām un aizraujošajām nodarbībām. Bērni nav vienādi – kas vienam kalpos kā stimuls, otram tikai liks noniecināt savas spējas un vēl vairāk ierauties sevī. Protams, nevajag censties sociālo atstumtību ieraudzīt pilnīgi visur, taču problēmas pastāvēšanas fakts ir jāatzīst. Ir ģimenes, kas nevar bērniem nodrošināt to, kas ir citiem. Tuvojas svētki, skolās notiek Ziemassvētku pasākumi, bērniem jāierodas ar baltām blūzēm un krekliem. Vai visiem tādi ir? Vai visām ģimenēm rocība atļauj iegādāties svētku tērpu? Skolotājs var aizrādīt, ka nav baltas blūzes, bet var arī neaizrādīt, tomēr bērns var justies neiederīgs. Un nav jau vienas pareizās atbildes, jo svētki ir jāsvin, bērniem ir jāiemācās, ka uz svētkiem mēs sapošamies, bet vai visi var būt piederīgi, tas ir jautājums, kas tomēr nedrīkst būt mazsvarīgs. Ir ļoti daudzi skolotāji, kas šo problēmu risina cieņpilnā veidā, bet riska faktors tāds var būt. Lai gan problēmas pastāv, mums skolās ir arī plašs atbalsta personāls, par ko mēs arī pamatoti varam lepoties. Bērniem ir jābūt drošiem un nav jābaidās vērsties pie skolas sociālā pedagoga vai psihologa. Sasāpējušie jautājumi nav jānorij.

Kādam jābūt skolēnam, lai viņš būtu motivēts students?

Mēs jau allaž priecājamies par tiem izcilniekiem, bet cilvēki nav vienādi. Studentam jābūt ar savu interešu loku, spēcīgām pamatzināšanām, uz kurām tad attiecīgi būvēt augstskolā apgūstamās kompetences. Galvenais, lai skolēns, nākamais students, grib mācīties.

Medijos daudz tiek runāts par to, ka Latvijā trūkst pedagogu. Kā jūs komentētu šo jautājumu?

Viesturs Vēzis ir izpētījis, ka mūsu izglītības sistēma tuvojas bezdibenim un pedagogu trūkums ir nenovēršama problēma vismaz tuvākajā nākotnē. Nav labi, ka katru gadu mums ir tikai apmēram viens vai divi jauni fizikas skolotāji, neliels skaits angļu valodas skolotāju utt.. Veidojas vakuuma situācija, sabiedrība vēl neapzinās, cik sasāpējis šis jautājums būs pēc dažiem gadiem. Protams, jaunus spēkus piesaistīt ir grūtāk, jo mediju spiediens un valdošā attieksme degradē skolotāja profesijas prestižu. Arī atalgojums ir svarīgs. Es ar bažām gaidu to, ko nesīs nākotne jauno skolotāju piesaistē. Top jaunas studiju programmas, iespējams, mēs atradīsim risinājumu šim jautājumam.

Ko jūs gribētu pateikt un novēlēt studentiem, kolēģiem, lasītājiem?

Gribas novēlēt tādu Karlsona bezkaunību – sakiet, ka esam gudri, ka esam radoši, ka mums ir viedoklis. Karlsons vēl arī teica, ka viņš šarmants. Mums nereti pietrūkst drosmes un iniciatīvas, rodiet sevī to veselīgo bezkaunību, lai nestu savu un Latvijas vārdu pasaulē. Mēs noteikti varam būt izcili un mums noteikti ir ko teikt. Kāpēc lai mēs to nedarītu?