Academic Centre
Biofilosofijas mērķis ir pievērst uzmanību cilvēka eksistences dabiskajiem, ķermeniskajiem un bioloģiskajiem aspektiem, vienlaicīgi apzinoties to sociālo, kultūrvēsturisko, valodisko dabu. Kā domāt par cilvēku kā bioloģisku, ķermenisku būtni, bet nereducējot šo domu uz kādu bioloģisko determinismu vai noliedzot bioloģisko un dabisko kā nebūtiskas sociālas konkstrukcijas? Kā domāt par dzīvību, ķermeni, dabu humanitāro zinātņu ietvaros? Šoreiz pievēršamies dzīvības tēmai. Nevis tādēļ, lai to izskaidrotu, bet mēģinātu saprast.
Programma
16.15–16.20 Ievadvārdi
16.20–16.40 Raivis Bičevskis “Biofilozofija un bioutopija: nākamais cilvēks – postekoloģija – biokapitālisms – vēstures (ne)gals”
16.40–17.00 Krišjānis Lācis “Dzīvības izpratnes tendences jaunākajā kristīgajā biofilosofijā: Žans Liks Marions, Alvins Plantinga, Alisters Makgrats, Osvalds Bajers”
17.00–17.20 Reinis Vilciņš “Bioloģiskais pavērsiens valodas filozofijā”
17.20–17.40 Toms Stepiņš “Biosemiotika: dzīvība un informācija”
17.40–18.00 Igors Gubenko “Pārsniegt dzīvību”.
18.00–18.20 Artis Svece “Dzīvnieka dzīvība posthumānismā”.
Visi laipni aicināti!
Ja ir kādi jautājumi, rakstiet Artim Svecem (svece@latnet.lv)
Referātu anotācijas:
Raivis Bičevskis “Biofilozofija un bioutopija: nākamais cilvēks - postekoloģija - biokapitālisms - vēstures (ne)gals”
Lai cik plašs vai šaurs būtu “biofilozofijas” jautājumu loks – no dzīvības zinātņu konceptu analīzes, bioētikas un ekoloģiskās problemātikas līdz antropoloģijai, biopolitikai un sociāli konstruētu priekšstatu par dzīvību hermeneitikai –, ikviens biofilozofijas jautājums ir kultūrkritiski angažēts. Šī angažētība ir saistīta ar noteiktu nākotnes prognostiku, kā arī ar to utopiju kritiku, kuras saista savus mērķus ar dažādām dzīvības izpratnēm un dzīvības transformācijām. Biofilozofijas jautājumu loks skar ne tikai pagātni vai tagadni, bet meandriski ietiecas nākotnē.
Reinis Vilciņš “Bioloģiskais pavērsiens valodas filozofijā”
Referātā aplūkots, kādā ziņā valodas filozofijas ietvaros nozīmīga ir bioloģisko nosacījumu uzsvēršana mēģinājumos filozofiski tvert valodas dabu un kādas filozofiskas konsekvences ir mēģinājumiem par valodu domāt nevis kā par galvenokārt zīmju sistēmu, bet gan drīzāk bioloģiskam organismam(-iem) raksturīgu īpašību vai prasmju kopumu.
Toms Stepiņš “Biosemiotika: dzīvība un informācija”
Modernās tendences biosemiotikas jomā piedāvā skaidrot semiozi ‒ jeb, plašāk, komunikāciju ‒ ne tikai kā būtisku dzīvo būtņu funkciju (kā to, ko dzīvība dara), bet, analizējot semiotiskus procesus informācijas jēdzienos, aicina saprast tieši informāciju kā dzīvības fundamentālo iedabu (kā to, kas dzīvība ir). Referātā tiek aplūkota ideja par dzīvības un informācijas ciešo sasaisti, sākot no tās iedvesmas avota baltvācu teorētiskā biologa Jakoba fon Ikskila darbos, caur tās transformācijām Gregorija Beitsona kibernētikā, līdz pat tās modernajām variācijām biosemiotiķu Jespera Hofmeijera, Klausa Emeša un Terensa Dīkona uzskatos, vienlaikus paturot prātā informācijas tehnoloģiju straujās attīstības konteksu.
Igors Gubenko “Pārsniegt dzīvību”
Priekšlasījumā tiks iztirzāta tehnoloģiskās transcendences ideja, kas pauž cilvēka iespēju ar tehnoloģiskiem līdzekļiem pārsniegt bioloģijas uzliktos ierobežojumus. Izsekojot transcendences jēdziena metamorfozēm Rietumu intelektuālajā vēsturē, es analizēšu transhumānistu loloto sapni par cilvēka atbrīvošanos no bioloģiskās dzīvības spaidiem tā dēvētās tehnoloģiskās singularitātes iestāšanās rezultātā.
Artis Svece “Dzīvnieka dzīvība posthumānismā”
Dzīvnieka dzīvīgums piesaista uzmanību un noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc dzīvnieku ētiskais statuss tiek uzskatīts vismaz par problēmu. Vienlaicīgi dzīvnieku aizstāvības teorijās dzīvība nav centrālā kategorija, un dzīvības svētuma ideja tiek atzīta par neiespējamu. Tomēr posthumānistu diskusijās vēlme atbrīvoties no slēpta antropocentrisma, tai skaitā arī dzīvnieku aizstāvības teorijās, liek no jauna pievērsties dzīvnieku dzīvības tēmai.
