JAUNAIS DOKTORS Edgars Vītols: Mana misija ir iemācīt dziedāt visiem!

Par disertācijas rakstīšanu un laimīgumu

“Vecāku virzīts pēc vidusskolas sāku studēt ne vien mūzikas pedagoģiju, bet arī jurisprudenci. Tuvojoties Dziesmu svētkiem, sapratu, ka mans ceļš ir vairāk saistīts ar mūziku, tāpēc tālākās maģistra studijas turpināju Mūzikas akadēmijas kora diriģentos, bet disertāciju izstrādāju mūzikas pedagoģijā. Strādājot par mūzikas skolotāju un Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas kora diriģentu, domāju, kā kori padarīt interesantāku? Jau bijuši pētījumi par dziedāšanas pozitīvo ietekmi personības pilveidē, bet biju ievērojis, ka kustība veido ne tikai interesantāku kora priekšnesumu, kam savukārt seko dziedātāju pieplūdums, bet ietekmē jauniešu personības pilnveidi, tāpēc gribēju izpētīt, vai kustību un drāmas elementu integrācija kora darbībā sekmē emocionālās inteliģences pilnveidi? Pierādīju, ka sekmē! Kas īsti ir emocionālā inteliģence? Tās nav zināšanas par dzīvi, bet gan cilvēka “esība” – tas, kā cilvēks dzīvo, kontrolē savas izjūtas un sadzīvo ar citiem. Piemēram, kā esot sabiedrībā kontrolē stresu vai citus impulsus, kā arī laimīgums – spēja izjust apmierinātību ar dzīvi un paveikto. Cilvēki priecājas, kad sasniedz labus rezultātus, bet, ja gadās neveiksme, bieži nespēj tai tikt pāri. Tieši laimīgums un spēja objektīvi izvērtēt savu sniegumu, ļauj pārvarēt neveiksmes. Ir pierādīts, ka dziedāšana korī šo laimīgumu var sekmēt! Kā diriģents sava kora dziedātājus pazīstu, tāpēc veicot pētījumu varēju labi novērot izmaiņas skolēnu uzvedībā, raksturā un rīcībā. Jo īpaši tas bija vērojams, kad korī sākām izmantot kustības. Bija cilvēki, kas domāja, ka piedalās, bet patiesībā tikai stāvēja miera stājā un skatījās apkārt, ko dara citi, nesaprotot, kas notiek. Jutu, ka šie skolēni nejūtas droši, un sapratu, ka viņi jāiedrošina.”  

Plašāks redzesloks par politiku un dzīvi

“Tā kā sēžu pie klavierēm, darba laikā nevaru paspēt neko pierakstīt, tāpēc disertācijas rakstīšanā vissarežģītākā lieta bija laiks. Visgrūtāk gāja tieši ar laika atrašanu. Man kora mēģinājumi beidzās ap plkst. 21.00, plkst. 8.00 sākās darbs skolā, bet pēcpusdienās strādāju Mūzikas akadēmijā, tāpēc disertācijas rakstīšanai palika tikai naktis, kā arī nedēļas nogales, bet ieguldīto brīvo laiku nenožēloju, jo ne vien pierādīju, ka dziedāšana korī sekmē emocionālo inteliģencei, bet milzīgi paplašināju savu redzesloku, kā rezultātā skolēniem un studentiem varu sniegt objektīvāku skatījumu par dažādiem procesiem. Tagad arī uz politiskajām norisēm skatos citādi, saredzu dažādu norišu nepieciešamību vai tieši pretēji – bezjēdzību. Arī viedokļu dažādību uztveru objektīvāk, jo nekas nav viennozīmīgs. Vienmēr ir jāpadomā par to, kurš saka, kāpēc tas tiek teikts, kā arī kurš uzklausa un kā to uztver. Rakstot disertāciju, vēlreiz sev prātā izvērtēju kompetenču pieeju mācību saturā un sapratu, kāpēc citas valstis no šīs pieejas ir atteikušās. Kompetenču pieejā ir realizētas vērtības, kas ir labi, bet pretī vajadzīgas arī zināšanas. Pārprasts ir tas, ka mēs visas zināšanas varam apgūt dabā. Mazajās klasēs tas ir samērā vienkārši. Piekrītu, ka nevajag runāt par ozolu, liepu, bet tos apskatīt. Tajā pašā laikā lielākajās klasēs fizikā ne visas lietas ir tik vienkārši izskaidrojamas, tāpēc jāizmanto interaktīvas metodes. Kompetenču pieejā nav iekļauta arī dziedāšana korī. Izstrādājot mācību standartus un materiālus savā starpā diskutēja jomas profesionāļi un skolotāji, bet pēc projekta nodošanas valdība tajā veica izmaiņas, kas netika pārrunātas ar iesaistītajām pusēm, un projekta sākotnējā ideja tika sagrozīta un nepareizi interpretēta!”  

Sava valsts jāmīl ne tikai svētkos

“Novembrī liela daļa cilvēku kļūst patriotiskāki, bet, ja man jautātu, vai es tieši šomēnes jūtos patriotiskāk, teiktu, ka nē! Mani kolektīvi dzied patriotisku latviešu mūziku visu gadu, nebaidoties ne no klasiskām kompozīcijām, ne no mūsdienu skaņdarbiem. Ar koristiem esam arī daudz diskutējuši par dziesmu tekstu saturu un jēgu. Ar “Auru” esam analizējuši katru “Lauzto priežu” vārdu, bet ar ģimnāzijas jauniešiem pārrunājuši “Saule, Pērkons, Daugava” tekstu. Kas tad īsti ir tie velni un zilzibeņu Pērkons, kas sper? Kā mēs izjūtam to, ka Daugava ir mūsu sāpju aukle? Korī esam dziedājuši arī Jāņa Stībeļa dziesmu “Karogs” ar Edvarta Virzas vārdiem par valsts karogu – dzejā saukts “karogs dīvainais, sarkanbaltsarkanais”. Kad Virza rakstīja šo dzejoli, nebija ne Latvijas, ne tās karoga! Vienīgais, kas mani novembrī dara mazliet vairāk patriotisku, ir tas, ka jāpiedalās dažādos koncertos. Nupat ar kori aizvadījām koncertu Mežciema pansionātā, kas bija mūsu dāvana pansionāta iemītniekiem simtgadē. Gados vecākie cilvēki, kuriem Latvija ir ļoti dārga, mūs pavadīja ar aizkustinājuma asarām, un asaras acīs redzēju arī saviem dziedātājiem. Novembrī ar koriem darām patriotiskas aktivitātes un to ļoti izbaudām, bet es personīgi nevaru teikt, ka tagad Latviju mīlu vai mīlēšu vairāk. Savu mammu taču mēs mīlam katru dienu, ne tikai Mātes dienā? Savu ģimeni mēs cienām un lolojam katru dienu, ne tikai Ziemassvētkos? Arī Tēvzeme mums ir jāatceras un par to jārūpējas katru dienu! Par falšo patriotismu uzskatu to, ja kāds cilvēks 11. novembrī krastmalā noliek svecīti, bet ikdienā dara pāri saviem līdzcilvēkiem un piemēslo vietu, kur atrodas. Tāpat falšo patriotismu saredzu tajos cilvēkos, kas saka, ka mīl Latviju un rūpēsies par savu zemi, bet neiet vēlēt. Ja esi Latvijā, tad esi līdz galam! Ja kāds šeit nevēlas būt, tad, kā zināms, ar varu jau nevar noturēt un ar varu mīļš nekļūsi! Šajā sakarā gribu minēt arī diasporu, kuri ikdienā no tāluma zākā Latvijā palikušos, bet, kad atbrauc uz Dziesmu svētkiem, 18. novembri vai Ziemassvētkiem, pieprasa, lai viņus pieņemam un cienam.”  

Par darbu ārzemēs

“Arī pats esmu saņēmis darba piedāvājumus ārzemēs, un brīžos, kad man ir bijusi pilna sirds, ar sievu esam pārrunājuši, ka, ja mēs izdomātu braukt prom, abi jebkurā valstī varētu atrast darbu pedagoģijas laukā, jo ar angļu valodu mums nav problēmu. Kad nomierinos, saprotu, ka situācija šeit nemaz nav tik slikta. Latvijā mūzikas izglītība ir ļoti augstā līmenī, kura jānosargā par katru cenu! Salīdzinot ar citu zemju mūzikas skolotājiem, mūsu skolotāji ir ļoti izglītoti. Turklāt man ir tā laime, ka varu strādāt ne tikai par skolotāju, bet arī kora diriģentu. Man ļoti patīk strādāt tieši ar latviešu mūziku, jo tā ir krāsaina un niansēm bagāta. Esmu ļoti lepns par to, ka man ir iespēja pasaulei parādīt latviešu mūziku un kora dziedāšanas kvalitāti. Ļoti priecājos, ka šogad – simtgades gadā – koncertos pamatā skan latviešu mūzika, un novēlu katram latviešu solistam dziedāt latviski! Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, vai jebkura latviešu tautasdziesma… Mums ir fantastiski komponisti un dziesmas! Ceru, ka cilvēkam dzīvē pietiks laika, lai kādreiz to visu noklausītos!

 

Dari to, ko tu mīli!

“Kā es visu paspēju? Ir jāmīl tas, ko tu dari, un es ļoti mīlu mūziku! Tāpat katrā vietā, kur esmu, man ļoti palīdz līdzcilvēki! Ja kādreiz vajag padomu, konsultējos ar mammu vai tēti. It kā ikdienišķa lieta, bet, cik tas ir patīkami, ka, pārnākot mājās pēc vakara mēģinājuma, sagaida siltas vakariņas un ir sakopta māja, neskatoties uz to, ka arī mana sieva studē doktorantūrā, strādā pilnu slodzi un dara sabiedrisko darbu. Esmu pateicīgs par vadības atbalstu visās darba vietās, kur strādāju. Palīdzība, ko saņemu no kolēģiem vai koru dziedātājiem, ir nenovērtējama un nekad nebūs samaksājama naudā! Lai visu paspētu, ir jābūt arī milzīgai pašdisciplīnai, un dažas lietas ir vienkārši jāizdara. Nevaru teikt, ka man vienmēr viss ir izdarīts – dažreiz kāda papīru čupiņa pusgadu nostāv uz galda, bet ir lietas, ko nevar atlikt. Ir jāpieceļas un jābūt mēģinājumā, jo, kas tad cits strādās? Tāpat ir arī ar koncertiem. Reizēm trīs minūtes pirms koncerta esmu sašļucis un bez spēka, jo nostrādāta visa darba nedēļa, acis līp ciet, bet precīzā laikā ir jāiziet publikas priekšā, jāvada koris, kā arī jāstāsta klausītājiem repertuārs. Tāpat jādomā, kā palīdzēt, ja kaut kas notiks, un visu laiku jābūt emocionālā līdzsvarā, lai varētu iejusties mūzikā un to interpretēt, reizēm arī jāspēlē klavieres vai kāds cits instruments! Sirsnīgie klausītāju aplausi, ovācijas, ziedi un dziedātāju sajūsma iedvesmo kaut ko darīt arī tālāk! Ļoti priecājos par lielajiem koncertiem Latvijā un esmu gandarīts, kad ārzemēs, lai gan nesaprot ne vārdu no tā, ko dziedam, novērtē latviešu koru kultūru. Tikpat liels prieks man ir arī par lauku koncertiem, par kuriem lielie mākslinieki dažreiz aizmirst. Aizbraukt uz lauku kultūras namu un pamuzicēt, palīksmoties ar vietējiem, ir ļoti iedvesmojoši. Cik tas ir jauki, ka atnāk kāda kundzīte un pasniedz nevis veikala, bet dārza ziedus! Tas ir sirsnīgāk nekā pilsētā!” Ja man kādreiz pajautā, Vītol, kura ir tava mīļākā koncerta dziesma? Atbildu vienkārši – man visu laiku galvā kaut kas skan. Gan mūzika, gan meldiņš, gan dažādas domas, jo priekšā ir daudz projektu! Tas ir nebeidzamais aplis!”

 

Misija - iemācīt dziedāt visiem

“Skolas kora diriģenta misija ir nevis uztaisīt mazu izlases sastāvu no labākajiem dziedātājiem, bet uzņemt un iemācīt dziedāt visus. Skolēnos jārada interese, lai viņi grib nākt uz kori. Svarīgi apzināties, ja skolēni neiemācīsies dziedāt mazajās klasēs un ja viņiem neiepatiksies koris pamatskolā vai vidusskolā, vēlāk interese neradīsies. Tātad – ja nedziedās skolēni, nedziedās pieaugušais! Bet, ja nebūs Skolēnu dziesmu svētku, nebūs arī pieaugušo! Faktiski katrs bērns, kurš šobrīd, kamēr mēs runājam, dzimst, var būt nākamais Dziesmu svētku dalībnieks pēc 40 vai 50 gadiem, un mana kā skolotāja misija būs jau no bērnudārza un 1. klases šim bērnam sākt mācīt dziedāt. Tas nekas, ka šodien viņš vēl tikai dzimst! Ja kāds nevēlas dziedāt korī, tad spiest nevajag, jo koris ir interešu izglītība, bet paliek jautājums, kāpēc skolēns nevēlas dziedāt? Vai tāpēc, ka ir sapratis, ka tas neinteresē? Ja tā, tad saprotami, bet man vairāk ir žēl par tiem, kas nekad nav pamēģinājuši. Pirmajās klasēs, kad puikām jautā, vai viņi grib iet spēlēt futbolu vai dziedāt korī, lielākā daļa izvēlas futbolu, bet tajā brīdī viņi nezina, vai viņiem būtu paticis dziedāt korī, jo to nav darījuši. Tikai brīdī, kad labākais draugs vai studiju biedrs ar aizrautību stāstīs par kori, radīsies interese, bet, tā kā visu mūžu būs spēlēts futbols, vairs nevarēs padziedāt. Nekad nevar zināt, vai bērnam kādreiz nākotnē nebūs vēlmes dziedāt! No miljona cilvēku tikai 0,1% fizioloģiski nevar dziedāt, pārējie var. Īpaši mazs šis procents ir mūsu klimata joslā. Atšķirība tikai tāda, cik laicīgi to sāk darīt? Jo mazāks bērniņš, jo labāk var iemācīties dziedāt, un ir mazāka iespēja, ka aizaugs smadzeņu centri, kas atbild par balssaišu darbību, skaņas augstumu vai harmonisko dzirdi. Es neesmu redzējis nevienu ārstu, ekonomistu vai uzņēmēju, kuram būtu traucējis tas, ka viņš māk dziedāt. Bet esmu redzējis daudz tādus, kuriem traucē tas, ka viņi nemāk! Nesaku, ka visiem cilvēkiem ir pilnībā jāpārzina nošu teorija un visi mūzikas stili, bet ir svarīgi, lai mūzika palīdz cilvēkam vispusīgi pilnveidoties. Dziedāšana, ritmizēšana, klausīšanās attīsta cilvēka emocionālitāti. Un katrs taču grib būt līdzsvaroti pilnveidots, tāpēc svarīgi neatņemt šādu iespēju! Tas attiecas arī uz mūzikas stundām – muzicēšana bagātina cilvēka iekšējo pasauli, tā nosaka cilvēka labsajūtu un iespēju dzīvot harmonijā ar sevi, sabiedrību un dabu!”

                Pieturzīmes:

• Kopš 2004. gada Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes jauktā kora "Aura" mākslinieciskais vadītājs.
• Kopš 2005. gada vīru kora "Absolventi" mākslinieciskais vadītājs.
• Kopš 2008. gada Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jauktā kora diriģents un mūzikas pedagogs.
• Kopš 2015. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas katedras vadītājs.
• 2015. gada XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs un virsdiriģents.