MĒNEŠA PĒTNIEKS. Janīna Kursīte-Pakule: Svētki – tas ir katra no mums paveiktais Latvijai par labu

Nesen jūsu redakcijā klajā nācis nozīmīgs rakstu krājums "Daugavpils novads. Vietas vērtība". Kā radās šī krājuma iecere, un ko tas ietver?

Vispirms bija 2016. un 2017. gada vasaru ekspedīcijas jeb lauka pētījumi, kurās Latvijas Universitātes mācībspēki un studējošie piedalījās kopā ar Daugavpils Universitātes, kā arī Rīgas Mākslas un mediju koledžas pārstāvjiem. No koledžas nāca topošie operatori. Rezultātā tapa pusstundu gara filma “No sētas uz sētu: Daugavpils novads”. Gandrīz 20 gadus katru vasaru LU folkloristi kopā ar studentiem brauc ekspedīcijās, meklējot latviešu un plašāk – baltu kultūras reliktus Baltkrievijā, Lietuvā, Krievijā, Ukrainā un tepat Latvijā. Mūsdienās tā nav vairs folklora “tīrā veidā”, tāpēc ekspedīcijās iesaistām arī antropologus, vēsturniekus, etnologus, valodniekus. Ir nepieciešams divus gadus ilgs laikaposms, lai tuvāk iepazītu pētījumam izvēlēto novadu. Ko mēs meklējam šajās ekspedīcijās? Var teikt, ka mēs meklējam paši sevi, mēģinot apzināt, kas ir latviskais, kādas ir robežas starp savējo un svešo, kādas tradīcijas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē un kāpēc. Daugavpils novads ir viens no retajiem, kas izstiepies abpus Daugavai. Katra no pusēm ir stipri atšķirīga. Labajā Daugavas pusē dzīvo galvenokārt Latgales latvieši jeb latgalieši. Kreisajā pusē ir citviet Latvijā nesastopams sajaukums etniskā, reliģiskā un citā ziņā. Šiem cilvēkiem ir pavisam minimāla valstiskās piederības apziņa. Ar vienu grāmatu un vienu filmu diez vai var šo lietu pilnībā mainīt, bet pievērst uzmanību un mēģināt to skaidrot var. Un to mēs darījām, rakstot par novada identitāti un tās pārmaiņām, par pašizpratni Daugavpils novada cilvēku dzīvesstāstos, tostarp aplūkojot uzvārdu maiņas motivāciju 1939. un 1940. gadā. Ar savu pienesumu krājumu saturiski bagātinājuši pieredzes bagāti humanitārās jomas pētnieki: Ēriks Jēkabsons, Rūta Kaminska, Juris Urtāns, Dagmāra Beitnere-Le Galla, Valentīns Lukaševics, britu politologs Džefrijs Pridhams, kā arī LU doktoranti un samērā nesen doktora grādu ieguvušie. Veidojot krājumu, mēģinājām humanitāro skatījumu saliedēt ar dabas zinātnieku skatījumu, tāpēc grāmatā ir arī A.Barševska, A. un M.Pupiņu, N.Šķutes pētījumi par retajām vabolēm un abiniekiem Daugavpils novadā.

 

Teicāt, ka drīzumā tiks izdota vēl viena grāmata. Kam tā būs veltīta?

Tā būs ar nedaudz neparastu nosaukumu – “Dainu kodekss”, un apvienos plašu apceri par dainu poētiku ar dainu simbolu skaidrojumu. Tas ir manas daudzu gadu mīlestības jeb pieķērības tautasdziesmām darbs.

 

Literatūras un folkloras pētniece, rakstniece, politiķe – kā izdodas savienot visas šīs darbības jomas, un kurai pašreizējā periodā tiek dota priekšroka?

Literatūra, folklora un politika ir trīs jomas, kas savā starpā ir cieši saistītas, kaut ne vienmēr ārēji redzamām un ne vienmēr draudzīgām saitēm. Pašlaik politika taisās “noēst” literatūru mūsu skolās, tāpēc jāpieliek pūles, lai tā nenotiktu. Par rakstnieci gan sevi neuzskatu, ja nu vienīgi tādā nozīmē, ka man patīk rakstīšana.

 

Cik lielu jūsu laika daļu pašlaik aizņem darbs Latvijas Universitātē? 

Apmēram pusi no mana laika, jo līdzās lekcijām folkloristiem es vadu arī vairākus promocijas darbus folkloristikā, tāpat darbojos doktorantūras un profesoru padomē.

 

Jaunievēlētajā Saeimā deputāta svinīgo zvērestu nodevāt lībiešu valodā. Kāpēc tāda izvēle, ja pati nākat no Latgales?

Joprojām uzskatu, ka zvērests ir jānodod latviešu literārajā valodā, apliecinot novadu vienotību vienā valstī. Bet, tā kā no Latgales ievēlētie deputāti, kas zvērēja pirms manis, to darīja latgaliski, uzskatīju par savu pienākumu parādīt, ka Latvijā vēl ir otra pamatvaloda un pamatnācija – lībieši jeb līvi. Tāpat Latvijā izloksnes saglabājušās ne tikai Latgalē, bet arī Kurzemē un Vidzemē. Izlokšņu bagātība un latviešu valodas paveida – latgaliešu rakstu valodas –  savdabība būtu izceļama citā vietā un citā reizē, nevis zvērestu dodot. Bet, ja kāds saka “A”, tad ir jāpasaka arī “B”. Ceru, ka sekos plašāka diskusija par deputātu zvēresta valodu un plašāk par latviešu un lībiešu valodas un izlokšņu vietu un funkcijām dažādās situācijās.

 

Kādi personiski jums ir būtiskākie jautājumi, pie kuriem strādāsit jaunajā Saeimā?

Tie ir sasāpējušie jautājumi izglītībā un zinātnē, tāpat arī priekšā stāvošā novadu reforma.  

Jaunajā valsts pamatizglītības standartā plānots krietni samazināt latviešu literatūrai paredzēto stundu skaitu. Kāds ir jūsu viedoklis par to?

Sakāpināti negatīvs. Vēl iepriekšējā Saeimā par to vairākas reizes tika diskutēts komisiju sēdēs, ekspertiem un deputātiem argumentēti iebilstot pret literatūras stundu samazinājumu un nesaprotamo drāmas priekšmeta ieviešanu. Ierēdņi solījās kritiskos iebildumus respektēt. Nu redzam, ka nekas diemžēl nav ticis ņemts vērā. Līdz ar to protestiem no pedagogiem un no visas sabiedrības jākļūst asākiem un plašākiem. Ierēdņi visbiežāk ieklausās tikai tad, kad sacelts liels troksnis, kas sāk apdraudēt viņu vietas. Trokšņa celšana nevar būt pašmērķis, bet, ja nesadzird vienā veidā, tad jāmēģina citā veidā. Reformām jābūt, bet taču saprātīgām. Nedrīkst aizstāt mācību priekšmetu, kas skolēnos veido piederības un vērtību apziņu, ar mācību metodi – teātra spēlēšanu. Pirmkārt, diez vai tā var būt galvenā metode, otrkārt, ja neapgūst pašu avotu, tad teātris var iznākt stipri pašķidrs. Sliktu teātra iestudējumu var atcelt vienā brīdī, bet nepārdomātam mācību standartam var būt visai traģiskas un tālejošas sekas.  

Ko, jūsuprāt, valsts simtgades svētkiem, kurus atzīmējām plaši un skaisti, vajadzētu ienest mūsu ikdienas dzīvē, lai nebūtu tā, ka svētku sajūta drīz atkal izplēn ikdienas problēmās?

Svētku sajūta paliek ar labu pēcgaršu tad, kad viss nesakoncentrējas tikai salūtā, svinīgajā koncertā, parādē un uzrunās. Svētki – tas ir katra no mums paveiktais Latvijai par labu. Nav svarīgs pienesuma lielums, svarīga ir pozitīvā darbība.