Latvijas Universitāte palīdz veidot izglītojošu dabas un tūrisma centru Ķemeros

Dabas izglītības centra būvprojektu izstrādā SIA “Lauder Architects”, ekspozīcijas tehnisko projektu veido SIA “Dd Studio” apvienībā ar SIA “Solavi”, savukārt centra koncepciju un saturu palīdz veidot LU zinātnieki un pētnieki kopā ar dažādu jomu ekspertiem.  Jaunveidojamais dabas centrs iecerēts izglītojošs, interaktīvs, iesaistošs un vienlaikus tam būs arī izklaides funkcija. Lai apvienotu visus komponentus, ekspozīcijas satura izstrādē LU iesaistījusi dažādu nozaru speciālistus. Darba grupā strādā fiziķis, biologi, tostarp botāniķis, zoologs, mikrobiologs, ķīmiķis, farmakoloģijas speciālists, astronoms, ģeologs, vides zinātnes un citi speciālisti. Tā kā saturs iecerēts daudzslāņains, lai tas būtu interesants dažādām iedzīvotāju grupām – bērniem, jauniešiem, gados vecākiem cilvēkiem, pašiem ķemerniekiem un arī viesiem no citām pilsētām un valstīm – būtiska ir iesaistīto LU ekspertu darba pieredze. Un tā ir ļoti bagāta un daudzveidīga – darba grupā ir zinātnisku rakstu autori, speciālisti, kas darbojas daudzos zinātniskos projektos, rīko zinātnes popularizēšanas pasākumus vispārējai sabiedrībai, piemēram, Zinātnieku nakti, veido muzeja ekspozīcijas, strādā izglītības vadības jomā, pedagoģijā un citās nozarēs. Centra koncepcijas un satura izveidē ar aizrautību strādā Universitātes eksperti – ciešā sadarbībā ar ekspozīcijas dizaina veidotājiem SIA “Dd Studio”. Lai arī satura izstrāde plānota līdz 2019. gadam un vēl tik daudz diskusiju un radošu meklējumu, jau tagad iezīmējušās lietas un sajūtas, ko noteikti gribētu iekļaut topošajā centrā.  Par darbu jaunveidojamā centra satura veidošanā stāsta LU darba grupas eksperti – Ķīmijas fakultātes docents Dr. chem. Jāzeps Logins un Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Liepiņš. 

Kas jūs rosināja iesaistīties projektā?

Jāzeps Logins:  – Mani uzaicināja piedalīties, un nodomāju: kurš tad, ja ne es? Man ir bijusi saskarsme gan ar zinātnes nozari, gan skolēnu izglītošanu un mācību darbu – 15 gadus vadīju bērnu un jauniešu vides izglītības centru “Rīgas Dabaszinību skola”, izglītojot skolēnus vides jomā. Pats esmu arī skolotājs. Nākamais, kas man šķiet ļoti svarīgi, – šādam zinātnes centram nav tikai izglītojoša nozīme, tam jābūt arī iedvesmojošam, interesi rosinošam un jāspēj radīt dabas kā brīnuma sajūtu. Tās ir pievienotās vērtības, kuras nav saistītas ar prātu, bet gan ar sirdi. Manuprāt, sekmīgs risinājums būs tikai tad, ja šīs lietas ir apvienotas. Par ko šobrīd diskutē – kur virzās mūsu izglītība? Izglītība virzās uz kompetencēm, uz cilvēka spēju pieņemt lēmumus, balstoties uz zināšanām, kas sekmē sabiedrības attīstību. Un es redzu, ka topošajā dabas izglītības centrā šie komponenti ir veiksmīgi apvienojami. Jānis Liepiņš: – Ar Ķemeriem esmu pazīstams sen. Vairākkārt esmu bijis tur ekskursijās ar ģimeni, ar skolu, gan arī pats. Man ir interesanti izdarīt kaut ko tādu, kas paliek šai vietai.  Vēl viens iemesls – man ir interesanti palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt lietas, kuras nav acīmredzamas. Esmu mikrobiologs, un mikrobioloģijā kaut ko var noskaidrot, skatoties mikroskopā. Bet varbūt ir kaut kas, ko varam uztvert ar citiem maņu orgāniem? Piemēram, visiem zināms, ka no Ķemeru dziednieciskajiem sērūdeņiem  izdalās gāze. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir mikroorganismi, kas to rada. Purvā ir sēra nogulsnes dzeltenā krāsā. Kāpēc? Tāpēc ka tur ir darbojušies mikroorganismi, kuru darbības blakusprodukts ir sēra uzkrāšanās. Ir citi veidi, kā varam runāt par mikrobioloģiju, nerādot mikroorganismus. Tas ir kaut kas tāds, kā trūkst Latvijas muzejos un pasaulē – runāt par lietām, ko mēs redzam, un mēģināt parādīt mehānismus, kā tās radušās. Pasaulē ir daudz mikroprocesu, kurus neredzam, bet to galarezultātus varam viegli uztvert: saskatīt, sataustīt, saost.

Kur paši saskatāt jaunveidojamā centra mērogus?

Jānis Liepiņš: – Esam izveidojuši garu sarakstu ar dažādiem objektiem, ko gribētos iekļaut ekspozīcijā. Lai tos visus parādītu, vajadzētu trīs vai četrus tādus Ķemeru dabas centrus! Tādēļ strādājam sadarbībā ar māksliniekiem un dizaineriem, lai, izmantojot daļu no eksponātiem, radītu “stāstu”, kas tiek izstāstīts centra apmeklētājam. “Stāsta” mērķis ir palīdzēt apmeklētājam uztvert ekspozīciju un saprast būtiskāko. Varētu būt, ka centrā būs pastāvīgā un mainīgā ekspozīcija, kurā, piemēram, ilgākā laika periodā realizēsim visas vai lielāko daļu no uzkrātajām idejām.  Daudzas lietas vai eksperimenti, kurus piedāvājām, zinātniekiem vai jomas speciālistiem nav jaunums. Nav tā, ka nekas tāds pasaulē nekad nebūtu bijis. Skaidrs, ka tur ir purvs, tur notiek bioķīmiskas reakcijas, tās var rekonstruēt arī kontrolētos apstākļos, telpā. Bet nav daudz ekspozīciju, kur viens no fokusiem būtu mikrobioloģija, mēs gribētu zinātniskos eksperimentus un novērojumus “iznest” ārpus laboratorijas apstākļiem un padarīt redzamus centra apmeklētājiem.  Jāzeps Logins: – Katrs zinātnes centrs cenšas veidot piederību konkrētajai vietai. Un šī ir tā dominante, kas noteikti būs, – tā būs Ķemeriem, Jūrmalai piederīga vieta, kas stāstīs par Jūrmalas cilvēku dzīvi, par dabas procesiem visapkārt, par jūru, par purvu, pļavu, ūdeņiem, ezeru. Un tas nosaka šī dabas izglītības centra neatkārtojamību. Dabaszinību centri sadarbojas savā starpā, un arī Ķemeru centrs ar ekspozīcijas mainīgo daļu varētu demonstrēt citiem zinātnes centriem savas vērtības.  Domājam arī par to, lai paši ķemernieki gribētu atgriezties vēl un vēl. 

Vai, izstrādājot satura koncepciju, domājat arī par to, kā tas tiks parādīts apmeklētājam?  

Jāzeps Logins: – Saturs, kas īstenosies vizuālajos tēlos, informatīvajos materiālos, veidosies darba gaitā. Šobrīd top idejas, teorētiskais pamatojums, uzskatām, ka tās ir svarīgas.  Mākslas cilvēki, dizaina veidotāji, ļoti labi pārzina, kādā veidā iesaistīt citas maņas, ne tikai abstrakto informāciju, lai dziļi izjustu objektu, informāciju un saskares. Izaicinājums ir tas, ka ekspozīcijai jābūt interesantai dažādu vecumu cilvēkiem. Gan bērniem, skolēniem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem. Labi, ja katrs atpazīst kaut ko sev saprotamu, patīkamu, interesantu. Tādēļ eksponātos šī informācija tiks ietverta vairākos slāņos; tie būs eksponāti, ar kuriem varēs darboties, un tāda ir arī dizaina veidotāju nostāja. Taču līdztekus būs papildinformācija, kas ļaus izprast šo parādību, procesu, notikumu atbilstoši katram vecumposmam. Sadarbība ar māksliniekiem, dizaina izstrādātājiem, ir nepārtraukta sinerģija. Katrs posms atkal prasa sapludināt idejas – mākslinieku redzējumu un mūsu piedāvājumu. Lai būtu zinātniski pareizi, uzskatāmi, ieinteresējoši un aizraujoši – tas pavada katru soli šajā sadarbības procesā.

Kā ar interaktivitāti – apmeklētāja iesaisti un informācijas tehnoloģiju lietojumu ekspozīcijas veidošanā?

Jāzeps Logins: – Kaut arī informācijas tehnoloģija ienāk mūsu dzīvē, ienāk muzejos, gribētos, lai tā ienāk jēgpilni, lai eksponāti saista nevis spēlēšanās iespējas dēļ, bet saturam ir paliekoša vērtība. Mēs strādājam komandā un kopīgi izvēlēsimies tādus dizaina risinājumus, kas kalpos pamatmērķiem. Jānis Liepiņš: –  Ja visu digitalizē, tad nav vajadzīgas ekspozīcijas, tad ir internets. Bet nokļūt šajā vietā un pieredzēt telpu iekšā un ārā, aiziet ekskursijā pa Ķemeriem – ja viss tā realizēsies, tas būs sasniegums. Mēs būtu ieveduši cilvēku dabā caur ekspozīciju.  Mēs ļoti gribētu, lai māja (dabas izglītības centrs) turpinātos uz ārpusi. Attīstām ieceri par ārstniecības augu dārzu, domāju, tam noteikti atradīsim vietu.

Kas ir tās vērtības, ko gribētos parādīt ekspozīcijā?

Jāzeps Logins: – Attīstām idejas par to, ar ko cilvēkiem asociējas Ķemeri. Jūra, mežs, pļava, piekraste, ekosistēmas, purvs…  Baltijas jūra ne vienmēr ir bijusi tāda, kā tā ir šobrīd, ar tādu krasta līniju. Tā varētu būt informācija, kas saistīta ar Baltijas jūru un krasta līnijas izmaiņām, par jūras piesārņojumu, par smiltīm – kā rodas smiltis, cik dažādas tās ir. Stāsts par kāpām, par to, kā apstādījumi kavē kāpu pārvietošanos, noskalošanos. Būtu interesanti pabūt arī zemūdens pasaulē, izjust laika ritējumu. Jānis Liepiņš: – Darba grupā diskutējām par to, vai mēs spējam parādīt laiku. Laiks ir ļoti subjektīvs. Dabā var novērot procesus, kam ir nepieciešams atšķirīgs laiks. Piemēram, stikls, kas ir ciets šķidrums, pil simtiem, tūkstošiem gadu, turpretī ūdens var pilēt ļoti, ļoti ātri. Skābe var ļoti lēnām drupināt akmeni. Lai koks izaugtu liels, paies simt gadu, bet purvā simt gados tā priedīte izaugs vien rokas resnumā. Tas viss labi redzams Ķemeru apkārtnē. Tas nozīmē, ka laiks kaut kādā mērā ir ļoti relatīvs. Laiku var palīdzēt sajust ar saules palīdzību. Saules pulkstenis ir viens no senākajiem laika attēlošanas mehānismiem. Grupā strādā astronoms, un viens no uzdevumiem būs izdomāt vietu, kur novietot saules pulksteni. Saules pulkstenis uzskatāmi parāda, cik strauji saule “iet”. Kad ir kāda atskaites sistēma – stabiņi, rādītāji –, jūs redzat, ka saule vairs nav tur, kur bija. Ēna ir sākusi savu kustību.  Agrāk, kad nebija elektrības, būvējot tika īpaši pētīts, kā pareizi izvietot ēku, lai tā būtu maksimāli apgaismota. Kur likt logus, ņemot vērā, kāds ir saules ritējums. Tā ir vēl viena dimensija, kuru vērts apskatīt. Jāzeps Logins: – Ejot cauri purvam, var redzēt, kurām priedītēm ir asi gali un kurām ieapaļi – tās jau ir vēstures liecinieces. Kaut tā priedīte pavisam necila un maza, tai jau ir astoņdesmit un pāri gadu. Savukārt tā ar strupo galotnīti ir augoša. Jānis Liepiņš:  – Domājam, ka būs arī elementi, kas parādīs procesus. Vērotājs varēs uzzināt ne tikai konkrētas lietas, piemēram, ka šeit ir egle, priede, dzenis, bet arī sapratīs, kāpēc tas dzenis šeit dzīvo, kā smiltis izveidojušās tieši tik graudainas un kāpēc mēs redzam tieši tik lielus viļņus, nevis mazākus. Gribam parādīt to, kā šīs lietas ir saistītas savā starpā, kā veidojas ekosistēma. Jāzeps Logins:  –  Ideju ir ļoti daudz, nepieciešama rūpīga atlase. Piemēram, Ķemeru cilvēku dzīve – kā tā ir mainījusies, kā ir izmantojuši dabas resursus, kādiem nolūkiem, ko audzējuši, ko un kā būvējuši. Tie ir ļoti aktuāli jautājumi. Varbūt tas, kā mums to izdosies parādīt, rosinās sarunas starp dažādu paaudžu cilvēkiem. Varbūt arī jaunā paaudze uzzinās, ka tik tiešām tādas lietas ir pastāvējušas, jo, kamēr neredz, ticība sākotnēji ir pamaza. Vēl viena ziņa, kas caurauž visu ekspozīciju, – dabas resursi nav neizsmeļami. Mēs tos tērējam, un katram jāapzinās, kā mēs tos tērējam un ko varam darīt, lai situāciju uzlabotu. Un mums ir jārīkojas, lai resursi neietu mazumā, tas ir tas, ko apzīmē ar vārdu “ilgtspēja”. 

Vai pašreizējā darbu posmā jums ir bijuši kādi jauni atklājumi, pārsteigumi, izaicinājumi?

Jāzeps Logins: – Bija. Un galvenais patīkamais atklājums ir Jūrmalas pašvaldības pārstāvju entuziasms. Viņi ir ļoti ieinteresēti, lai Ķemeru vide atdzimst, viņi zina par katru parka stūrīti – gan vēsturi, gan to, cik uzmanīgi vajadzētu kaut ko mainīt, lai sakārtotu vidi. Bija tik ļoti daudz ideju un ieinteresētu jautājumu, kā labāk rīkoties. Tas tiešām priecē, ka attīstības jautājumi ir drošās rokās. Jānis Liepiņš: – Izaicinājums ir mainīt cilvēka sajūtas un domas par to, kas ir Ķemeri, daba, resursu taupīšana, pirms ekspozīcijas apmeklējuma un pēc tā. Ja, izejot no izstādes un pēc tam dodoties pastaigā cauri Ķemeriem, viņš par to būs padomājis un vēlēsies atgriezties atkal, mums būs izdevies un mērķis būs sasniegts.