MĒNEŠA PĒTĪJUMS Ģirts Dimdiņš: Kādēļ daži ir liberāli, bet citi konservatīvi domājoši?

Ko pēta sociālā psiholoģija? Vispārīgi definējot, šī joma pēta cilvēku savstarpējo ietekmi. Izdalot sīkāk, pētījumu virzieni ir ļoti dažādi – kā cilvēki uztver viens otru, kādus spriedumus izdara par citiem, kā skaidro citu uzvedību, kā mijiedarbojas grupās, kā uztver citu grupu, piemēram, etnisko, reliģisko grupu pārstāvjus. Es interesējos par politiskajām attieksmēm un vērtībām, kā tās saistītas ar psiholoģiskiem fenomeniem. Cik daudzi Latvijā pēta politikas psiholoģiju? Ir daži, kas darbojas politiskās psiholoģijas jomā, ir bijuši politiskās ideoloģijas satura pētījumi socioloģijā, bet politisko ideoloģiju no psiholoģiskā aspekta laikam pētu tikai es, kaut gan pasaulē šādi pētījumi ir ļoti populāri. Man aktuālais pētniecībā ir uzzināt, kas ir tie psiholoģiskie pamati, kas cilvēkus padara liberāli vai konservatīvi orientētus. Interesējos par indivīda psiholoģiskajiem procesiem un iezīmēm.

Kādi ir liberāļi  un kādi ir konservatīvi orientētie

Kā iespējams noteikt šīs iezīmes? Īsti nespējam noteikt, kādi ir cēloņi tam, ka cilvēks, piemēram, ir liberāls, bet ir skaidrs, ka viņam piemīt noteikta veida vērtības un attieksmes, kādēļ viņš sevi definējis tieši tā. Pat ja nevaram veikt kontrolētus eksperimentus, kas ļautu noteikt, kas padara cilvēku konservatīvu vai liberālu, diezgan precīzi varam uzskaitīt psiholoģiskās īpašības, kas saistītas ar sociāli liberālu vai sociāli konservatīvu ideoloģiju. Ar sociāli liberālu domāšanu saprotam orientēšanos uz indivīda tiesībām un brīvībām, tradīciju mainīšanu, ja tas nepieciešams kopējā labuma vārdā. Ar konservatīvismu saprotam turēšanos pie konservatīvām vērtībām, sociālo normu ievērošanu un esošo tradīciju saglabāšanu. Piemēram, liberāļi uzskatīs, ka aborts ir sievietes izvēle, ka homoseksuāliem cilvēkiem ir tādas pašas tiesības kā heteroseksuāliem, ka sabiedrībai jābūt atvērtai migrantiem – vismaz Latvijā šie ir galvenie polarizējošie jautājumi. Pētījumi pierāda, ka pastāv stabilas psiholoģiskās iezīmes, kas atšķir cilvēkus. Piemēram, tolerance pret neskaidrību parāda, cik lielā mērā cilvēki spējīgi paciest neskaidrību apkārtējā vidē, pieņemt, ka nav viennozīmīgu atbilžu uz jautājumiem, ka nav definīciju, kas ir labs un slikts. Daži cilvēki ir spējīgi paciest neskaidrību, citiem nepieciešama konkrētība. Tie, kuriem nepieciešama skaidrība, ir vairāk tendēti būt sociāli konservatīvi.

Ekonomiskais kreisums un labējums jeb nesavtīgums un savtīgums

Vai šo toleranci iespējams sevī attīstīt? Ja jā, tad attiecīgi mainās mūsu politiskā ideoloģija? Jā, tolerances izjūtu iespējams pilnveidot, bet spriešanas veids, visticamāk, nemainīsies. Protams, ka kāda īpaša pieredze var mainīt konservatīvos uzskatus uz liberālo pusi, bet ja indivīdam tomēr ir vajadzība pēc skaidrības un stabilitātes, viņš var kļūt par dogmatisku liberāli, kas tendēts liberālo pasauli interpretēt kā vienīgo pareizo, neuztverot citus variantus. Tomēr dogmatisms spriedumos salīdzinoši biežāk novērojams konservatīvi orientētiem cilvēkiem. Liberālisms un konservatīvisms ir tikai viena no politiskās ideoloģijas dimensijām, tā pārstāv sociālo jeb kultūras dimensiju. Jāpiemin arī ekonomiskā dimensija, kas aplūko jautājumu, vai visiem jānodrošina vienāda ekonomiskā labklājība, vai arī katram tā jānopelna pašam. Orientāciju uz vienlīdzības nodrošināšanu esam pieraduši apzīmēt kā ekonomisku kreisumu, orientāciju uz to, ka katrs ir atbildīgs par sevi, saucam par ekonomisku labējumu. Ekonomiskā dimensija daudzos aspektos ir neatkarīga no sociālās dimensijas. Te runājam par vispārīgu cilvēka orientāciju – uz sevi vai citiem, vienkāršāk sakot – par savtīgumu un nesavtīgumu. Tie, kas domā par kopējo labumu, ir tendēti būt ekonomiski un politiski kreisāki. Uz sevi orientētie cilvēki savos uzskatos tendēti būt ekonomiski labējāki, paužot uzskatu, ka katrs ir atbildīgs pats par sevi. Šīs attieksmes bieži vien saistītas ar valsts labklājību, esošo nodokļu sistēmu, atalgojuma līmeni – tas viss diferencē cilvēka uzskatu vietu ekonomiskajā dimensijā. Daudzās Rietumeiropas valstīs šīs divas dimensijas savā starpā robusti korelē – sociāli konservatīvie cilvēki ir tendēti būt ekonomiski labēji, savukārt sociāli liberālie ir ekonomiski kreisi. Latvijā un arī citās postkomunisma valstīs stabilā korelācija nav raksturīga, abas dimensijas ir ortogonālas un savstarpēji nekorelē vai pat korelē pilnīgi pretēji. Iespējams, tas saistīts ar vēsturisko pieredzi, kad padomju gados visu kontrolēja valsts, arī cilvēku sociālās attiecības, tas ir makro līmeņa skaidrojums. Jā, postkomunisma valstu situācija atšķiras no attīstītajām demokrātijām, kur ir liela politiskās kultūras pieredze.

Jauns pētījums - kā psiholoģiskie pamati  korelē ar politisko orientāciju

Pastāstiet, lūdzu, par saviem jaunajiem pētījumiem! Augustā bija publikācija par Latvijas un Zviedrijas politiskās orientācijas dimensiju un to mainīgo lielumu salīdzinājums. Tas ir sākums lielākam pētījumam, kurš tiks publicēts nākamgad. Latvija pētījumā pārstāv tipisku postkomunisma valsti, Zviedrija – tipisku demokrātiju ar augsti attīstītu politisko kultūru. Balstoties uz iepriekš veiktiem pētījumiem, prognozējām, kuri psiholoģiskie mainīgie lielumi korelēs ar politiskās orientācijas dimensijām, skatījāmies, kā saskaņā ar teoriju tas ir noticis Rietumu demokrātijās. Konkrētajam rakstam gan nebija reprezentatīvas izlases, jo tās nebija nejauši veidotas populācijas kopas – aptaujājām sociālo un humanitāro zinātņu studentus. Konstatējām, ka attiecības starp psiholoģiskajiem mainīgajiem, kas saistīti ar politiskās orientācijas dimensijām, abās valstīs ir līdzīgas. To skaidrojam tā – studenti tomēr ir izglītota sabiedrības daļa, kas ir mācījušies filozofiju, aktīvāk patērē masu mediju, ir atvērtāki notiekošajam pasaulē, attiecīgi varam teikt, ka Latvijas studenti ir līdzīgi Rietumu vienaudžiem, kamēr kopumā Latvijas sabiedrība no Rietumiem ievērojami atšķiras. Lielajā pētījumā, kas iznāks nākamgad, ir reprezentatīvas izlases, kas pārstāv sabiedrības vidējo viedokli. Pētījumā gan Zviedrijā, gan, it sevišķi, Latvijā iegūtie rezultāti ievērojami atšķīrās no teorētiski prognozētajiem.

Latvijā viss ir citādāk nekā Eiropā...

Kādi ir secinājumi par atšķirībām Latvijā un Zviedrijā? Lai arī cilvēki ikdienā lieto šos terminus “liberāli orientēts”, “konservatīvi orientēts”, “kreiss”, “labējs”, un pēc publicētā pētījuma datiem secinājām, ka jaunieši šajās kategorijās domā līdzīgi, kopumā termini “kreiss” un “labējs” Latvijas politiskajā diskursā nozīmē ko pavisam citu,  kā to saprastu pārējā demokrātiskā pasaule. Mans iespaids ir tāds, ka Latvijā kreisie ir krievu, labējie – latviešu partiju pārstāvji un atbalstītāji. Un tas ir radies vēsturiski. Zviedrijā ir stabila un ar teorētiskajām prognozēm sakrītoša korelācija ar balsojumu par noteiktām politiskajām partijām, Latvijā tā nav. Te cilvēki primāri balso pēc etniskās piederības un simpātijām, tādēļ nevaram diferencēt partijas pēc stabila vēlētāju psiholoģiskā portreta. Nevaram teikt, ka liberālie balso par šo partiju, bet konservatīvie par to. Kaut kādas tendences ir novērojamas, bet tās nav tik izteiktas kā Zviedrijā. Latvijā politiskais spektrs neatbilst tam psiholoģiskajam politiskās orientācijas saturam, kādu varētu gaidīt pēc teorijas. Varbūt Latvijas politiskās partijas varētu vairāk domāt, kā skaidrāk pozicionēties politiskajā spektrā – esam labēji vai kreisi, tiešāk uzrunājot vēlētāju psiholoģiskās vajadzības.

Baltijā gan esam līdzīgi

Vai esat salīdzinājis Baltijas valstis? Es neesmu veicis Baltijas valstu salīdzinājumu, bet ir pieejami pētījumi, kuru rezultātus iespējams izmantot, tie ir lielie socioloģiskie pētījumi, piemēram, Eiropas un pasaules vērtību pētījumi, kur izmantoti atsevišķi instrumenti politiskās orientācijas mērīšanai. Nav pārsteidzoši, ka šajos aspektos Baltijas valstis īpaši neatšķiras, jo mums ir līdzīga pieredze, ekonomiskā situācija un attīstības prioritātes. Ko plānojat pētīt nākotnē? Būs pētījumi par uzticēšanos gan politiskajām institūcijām, gan atsevišķiem politiķiem, turpināsim pētīt politiskās orientācijas. Tie ir mainīgi lielumi, kas korelē ar uzticēšanos, tāpēc mēģināsim saprast, kas veicina vai kavē šo uzticēšanos gan politiķiem, gan institūcijām no psiholoģiskā viedokļa. Par ko rakstījāt savu doktora grāda disertāciju? Rakstīju par skatu punkta ieņemšanu starpgrupu uztverē atribūcijas kontekstā – kā dažādas grupas skaidro citu grupu uzvedību, iejūtoties otras grupas lomā, iztēlojoties, kāpēc viņi tā rīkojas. Vienā pētījumā salīdzināju Latvijā dzīvojošos latviešus un krievus, citā salīdzināju Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā atbalstītājus un noliedzējus. Pētīju, cik labi cilvēki spēj iztēloties pretēju uzskatu pārstāvju idejas. Konstatēju, ka varam diezgan precīzi iejusties politisko oponentu kurpēs, bet kopumā tas nemazina pretrunas, šī iejušanās spēja drīzāk saistīta ar to, kā aizstāvam savu viedokli, jo automātiski iedomājamies pretargumentu, ko varētu izvirzīt pretinieks. Šī spēja var veicināt empātiju, bet var arī palīdzēt stiprināt savu pozīciju, un nepadara atvērtākus citam viedoklim.