MĒNEŠA PĒTĪJUMS! Daunis Auers: Baltijas valstu līdzības, atšķirības un vājie posmi

Pats Daunis Auers teic, ka šī grāmata nebūs piemērota lasīšanai vakarā pirms miega, bet ļoti noderēs studentiem, zinātniekiem un cilvēkiem, kuri grib izprast Baltijas valstu politiskās sistēmas.

Vērtēt Baltijas valstis kā Eiropas valstis

Kāpēc nepieciešama grāmata, kurā salīdzinātas Baltijas valstu politiskās sistēmas? Politikas zinātnē 90. gados iznāca dažas grāmatas, kurās pētnieki no Ziemeļvalstīm mēģināja salīdzināt Baltijas valstu politiku, bet Baltijas valstis tika aplūkotas kā pēckomunisma valstis, kas atrodas pārejas procesā. Vēlāk Ričards Mols no Londonas Universitātes pētīja demokrātisko konsolidāciju, bet fokusējoties uz iestāšanos Eiropas Savienībā un eiropeizācijas procesu. Mana ideja bija uzlūkot Baltijas valstis kā jebkuru citu Eiropas valsti, pielietojot dažādas politikas zinātnes teorijas un metodoloģijas. Nereti lasām, ka Baltijas valstis var izprast tikai tie, kuri te ir dzimuši un auguši, kas saprot šo mentalitāti. Es tam nepiekrītu, tādēļ vēlējos Baltijas valstu politiskās sistēmas prezentēt salīdzinošā veidā. Biju gandarīts, ka grāmatas pirmais recenzents nebija kāds kolēģis no Igaunijas vai Somijas, bet gan no otras pasaules malas – Tokijas Universitātes. Viņš izteicās atzinīgi, nolasīšu citātu: “I cannot hide my envy of the students who will begin their careers and research on Baltic politics with this great introductory text” (“Es apskaužu studentus, kuri  uzsāks savas karjeras gaitas un pētniecību Baltijas politikā ar šo lielisko grāmatu” - aut.).

Uz Ameriku, lai rakstītu par Baltiju

Ar ko jāsāk, lai uzrakstītu šādu grāmatu? Baltijas valstu politiku intensīvi sāku pētīt 90. gadu beigās. Tolaik studēju doktorantūrā Londonas universitātē, pētīju dažādas politiskās partijas, salīdzināju arī likumdevējus, prezidentus, ekonomisko un sociālo sistēmu, politisko kultūru. Apmēram pirms četriem gadiem sapratu, ka esmu pētījis daudzas dimensijas Baltijas valstu politikā un pienācis laiks tās apkopot vienā grāmatā. Sāku ar izdevēja meklējumiem, gribēju, lai mana grāmata nonāk pasaules grāmatu tirgū, tādēļ skatījos uz izdevniecībām, kur izdotas grāmatas par līdzīgām tēmām. Nokļuvu pie Palgrave MacMillan, tā ir viena no trim lielākajām akadēmiskajām izdevniecībām pasaulēm. Viņi uzreiz piekrita, vienīgais jautājums bija par grāmatas vākiem – mīkstie vai cietie. Es grāmatu gribēju izdot mīkstajos vākos, jo tas nozīmē  lielāku tirāžu un draudzīgāku cenu. Bet tirgus izpēte parādīja, ka pasaulē pieprasījums pēc grāmatas par Baltijas valstu politisku nav tik liels, lai to izdotu ar mīkstajiem vākiem. Lai gan diezgan daudzi pēta Baltijas valstu politiskās sistēmas, turklāt ne tikai Ziemeļeiropā! Piemēram, Indijā ir divas dāmas, kuras specializējas tieši Baltijas valstu politikā, viņas ir ciemojušās pie mums un toreiz nolasīja lekciju par to, kā Indijā vērtē Baltiju. Jā, mēs paši daudz rakstām par šo tēmu, bet arī globālā līmenī par mums interesējas. Tolaik biju LU Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes bakalaura programmas direktors, kas ir aizraujošs, bet laikietilpīgs darbs, un to būtu bijis grūti apvienot ar grāmatas rakstīšanu. Tāpēc, pateicoties Baltijas-Amerikas Brīvības fonda stipendijai, pieteicos akadēmiskajam atvaļinājumam un devos uz ASV rakstīt grāmatu. Varbūt šķiet dīvaini, ka jābrauc prom no Latvijas uz Amerikas vidieni, lai rakstītu grāmatu par Baltijas politiku, bet materiāli man bija savākti, zināju, ko un kā gribu stāstīt, bija nepieciešams to visu tikai apkopot. Politika līdzinās ekonomikai tādā ziņā, ka ir pieejami dažādi dati, tiek publicēti Eiropas Savienības, starptautisku organizāciju un augstskolu pētījumu rezultāti - tas atviegloja grāmatas rakstīšanas procesu.

1 000 000. vietā

Cik liela ir grāmatas tirāža? Pirmā tirāža ir 1500 grāmatas, tūliņ saņemšu pirmo pārskatu par pārdošanas apjomu. Kad pēdējo reizi ieskatījos amazon.com, mana grāmata bija miljonajā vietā. Latvijā sportā par savējiem saka – sportists ieņēmis augsto 20. vietu, tā nu  studentiem stāstu, ka esmu augsti godājamajā miljonajā vietā.  Grāmatas cena nav īsti draudzīga – 100 eiro – tātad grāmatu iegādājas nacionālās un augstskolu bibliotēkas, domnīcas, ministrijas un citas lielas institūcijas, indivīdi to pērk retāk.

Latvijā valdības darboties spējīgas ir 344 dienas, Lietuvā  - 630 dienas

Kādas ir Baltijas valstu līdzības un atšķirības? Līdzības ir daudzos ekonomikas, sociālajos, labklājības un arī politiskās sistēmas rādītājos. Protams, igauņi grib atšķirties, un jau gadus divdesmit īsteno ārpolitiku, kurā pozicionē sevi kā Ziemeļvalsti. Protams, Igaunija nav Ziemeļvalsts, to var skaidri redzēt, piemēram, skatoties uz viņu labklājības sistēmu, kas vairāk līdzinās Latvijas, nevis Somijas un Zviedrijas labklājības sistēmai. Baltijas valstis ir ļoti īpatnēja zona, mēs veidojam savu bloku un varam atrast arī atšķirības. Lielākā atšķirība ir valdībās. Latvija  izceļas, jo mums valdības mainās daudz biežāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Ir dažādi mēri, ko izmantojam politikas zinātnē, labākais mērs ir effective government (A.Č. – efektīvā valdība), tas ir laika posms no jaunā premjera apstiprināšanas likumdevējā līdz premjerministra atlūgumam. Nereti pēc premjera atlūguma vēl notiek formāls darbs, bet šāda valdība nav darbspējīga, nav lielu plānu un politiķi gatavojas jaunajai valdībai. Ja izmantojam šo mēru, Latvijā valdības darboties spējīgas ir 344 dienas, Igaunijā 575, Lietuvā 630 dienas. Arī 600 dienas nav labs rādītājs, bet tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā mums! Domāju, ka tas izskaidro, kāpēc Latvijā nav skaidri noteikta mērķa, uz ko tiekties. Igaunijā viss ir skaidrs gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Viņi savu ekonomisko nākotni saista ar e-jomu, digitalizāciju valsts pārvaldē. Ārpolitikā Igaunija vēlas kļūt par Ziemeļvalsti. Un kopš 90. gadiem igauņi bez lieliem strīdiem konsekventi pie tā strādā. Jo ilgāk strādā valdība, jo veiksmīgāk iespējams īstenot stratēģiju. Lietuvā ir līdzīgi, tur vienmēr liels atbalsts ir lauksaimniecībai. Interesanti, ka Latvijas piens tiek eksportēts uz Lietuvu, tur to pārstrādā un sūta atpakaļ uz Latviju. Bet, tā kā Latvijā valdības ir tik mainīgas un nestabilas, nav izveidojusies vīzija, kas tad ir Latvija. Ārpolitikā strīdu nav bijis, visas valdības ir vienojušās, ka mūsu stratēģija ir vērsta uz rietumiem, Eiropas Savienību, NATO, tagad aktuāla ir iestāšanās OECD, tieši ārlietu ministra amatā ir mazākā kadru maiņa. Bet iekšēji ir plēšanās, nav stabilitātes, nesaprotam, ko tad īsti atbalstām – farmāciju, Latviju kā tranzīta zemi? Mūsu politika nav konsekventa, tādēļ arī ekonomiskā krīze 2008.-2010. gadā Latvijā bija daudz dziļāka.

Latvijai nav rīcības plāna, orientējamies uz klubiņiem

Kas ir mūsu politiskās situācijas vājais posms? Kad rakstīju doktora disertāciju, intervēju partijas “Latvijas Ceļš’ vadību, viņi 90. gados bija vadošā partija, kura sevi pozicionēja kā liberālu partiju, bet patiesībā nezināja, ko tas īsti nozīmē. Mūsu izpratnē liberālisms nozīmē to, ka varam pieņemt gandrīz jebkādu politiku. Mūsu politiskās partijas nav ideoloģiskas, tās īpaši neatšķiras. Ideoloģija palīdz pozicionēt partijas, nosaka, uz ko koncentrēties, citādi sanāk lavierēšana un grābšana no visa pa drusciņai. Latvijā nepastāv rīcības plāns, mēs orientējamies uz iestāšanos dažādos starptautiskos klubiņos. Pirms iestāšanās mums ir jāizpilda šā klubiņa noteikumi, un tāda ir mūsu valsts stratēģija – pildīt norādījumus! Vispirms – iestāties ES un NATO, pēc viņu norādījumiem noteicām valsts politiku gan formāli, gan aizkulisēs, cīnījāmies pret korupciju, tā bija mūsu stratēģija. Pēc iestāšanās vairs nebija stratēģijas, neviens neteica, kā rīkoties. Tad nu treknajos gados darījām, ko gribējām, no ārpuses nenorādīja, ko darīt, rezultāts – ļoti nelīdzsvarota politika, īpaši smaga krīze. Tad Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas fonds palīdzēja glābt ekonomiku un skaidri teica, kas jāizdara, lai mēs saņemtu naudu. Dombrovska valdība perfekti izpildīja noteikto. Pēc tam, lai iestātos eirozonā, atkal bija jāizpilda virkne uzdevumu, to izdarījām. Ko tālāk? Stājamies OECD! Un atkal darām, kā mums saka. Bet ko darīsim pēc tam? Vairs nav klubiņu, kur iestāties! Riskējam ar to, ka varam atgriezties treknajos gados bez idejas, uz kurieni ejam.  Vai iesakāt sākt ar politisko partiju ideoloģisko nostāju sakārtošanu? Jādomā par likumiem, kas stiprinātu partijas. Zinu, ka mans kolēģis Jānis Ikstens tam nepiekrīt, bet es uzskatu, ka reformas, kuras nupat pieņēma, ir pareizais solis, proti, līdz šim bija nepieciešami tikai 200 cilvēki, lai dibinātu partiju, tagad jābūt vismaz 500, bet tas vienalga ir par maz. Igaunijā savulaik minimālais biedru skaits bija 1000, pirms diviem gadiem to samazināja uz 500, bet Igaunija ir uz pusi mazāka nekā Latvija. Ja tiešām gribam stiprināt partijas Latvijā, tad iesaku 2000-3000 biedrus kā minimumu, jo tas uzreiz maina partijas stratēģiju. Pašlaik  laba reklāmas kampaņa mums ir svarīgāka nekā biedri. Esmu par lielāku politisko partiju regulāciju, nedomāju, ka likumdošana jāmīkstina.

Likumdevējā nav pētniecības vienības!

Vai grāmatā ir ieteikumu sadaļa? Labākais politikas komentētājs Latvijā ir Ivars Ījabs, viņš kā politikas filozofs mums skaidro, kā dzīvot. Salīdzinošā politika ir analītiska. Mani interesē, kāpēc lietas ir tādas, mazāk interesē ieteikt, kā īsti darīt. Ja jūsu grāmatu lasītu mūsu valdības pārstāvji, kas viņiem būtu pārsteidzošākais? Latvija ir vienīgā valsts Ziemeļeiropā, iespējams, pat visā Eiropā, kur likumdevējā nav pētnieciskās daļas. Deputāti likumdevējos nevar būt universāli eksperti, tur ir uzņēmēji, ārsti, profesori – cilvēki ar noteiktas nišas zināšanām, bet viņiem ir jāpieņem lēmumi par visām nozarēm! Tik nelielā likumdevējā, kāds ir mūsu Saeima, deputātam jābūt vairākās komisijās, kā ārsts var spriest par sarežģītiem jautājumiem, piemēram, tautsaimniecības komisijā? Igaunijā un Lietuvā ir iespējams pasūtīt pētījumu no likumdevēja analītiskās daļas. To var pasūtīt gan frakcija, gan deputāts individuāli, un eksperti sagatavo informāciju. Saeimā nav šādas pētnieciskās nodaļas, par to ir runāts, bet budžetā nauda tam nav atrasta. Vācijas likumdevējā strādā vairāki simti pētnieku, Amerikas kongresā vairāk nekā tūkstotis. Mūsu deputātiem vienkārši trūkst informācijas, kas ir izskaidrota saprotamā veidā. Jā, salīdzinājumā ar citām valstīm mūsu likumdevējs ir relatīvi mazs, algas nav konkurētspējīgas, bet mums ir nepieciešami kvalificēti speciālisti! Vai ir iespējams to mainīt? Cita iespēja ir idejas rast tā sauktajās domnīcās, kā, piemēram, Certus, kur patlaban sēžam. Pēc grāmatas uzrakstīšanas bijušais Izglītības un zinātnes ministrs, mans kādreizējais students Vjačeslavs Dombrovskis, piedāvāja dibināt un attīstīt domnīcu.  Certus esmu pētnieciskais direktors un kopā ar Vjačeslavu un Juri Grīvaldu  viens no valdes locekļiem un dibinātājiem. Baltijas valstīs tās ir vājāk attīstītas, daudzi uz tām joprojām skatās ar lielu skepsi, jo 90. gados radās retorika par tā sauktajiem “sorosītiem”. Bet domnīcas visā pasaulē strādā ar dažāda veida finansējumu, svarīgākais ir ideju radīšana, sabiedrībai svarīgu jautājumu analizēšana. Ja gribam, lai ekonomiskā sistēma uzņem apgriezienus, ir jāuzlabo konkurence, vide, kurā dzīvojam, ir jārada idejas! Tas ir izaicinājums gatavot ne tikai akadēmiskus pētījumus, bet risināt problēmas un padarīt zinātni pieejamāku plašākai sabiedrībai. Sadarbojamies ar pētniekiem no dažādām augstskolām, mēģinām aizpildīt pētniecības trūkumu Saeimā un citās valsts un nevalstiskājās institūcijās. Akadēmiskajā vidē svarīgākais ir publikācijas, jo tas nodrošina karjeras attīstību, bet darbs domnīcā ir aizraujošs, jo jārunā vienkāršākā valodā, to bagātīgi vizualizējot.

Par daudz  - par mentalitāti

Kādu pētījumu politikas zinātnē trūkst? Politikas zinātnē daudzi jautājumi Latvijā ir izpētīti. Varu pateikt par ko, manuprāt, runā pārāk daudz. Vienmēr aizrādu studentiem, ka par daudz runājam par mentalitāti, ar to patiesībā apzīmējot politisko kultūru.  Ir priekšstats, ka latviešiem ir īpašs domāšanas veids, tradīcijas un spēcīgs padomju mantojums, ka tāpēc korupcija mums ir augstāka, ka pie visa vainīga mūsu mentalitāte. Pilnībā tam nepiekrītu! Jā, ir tāda lieta kā politiskā kultūra, bet tas nenosaka, kā rīkojamies, tas neveido mūsu nākotni, jo politiskā kultūra taču mainās! To maina politiskā sistēma un institūcijas. Tādēļ, ja politiskās partijas kļūtu lielākas un ideoloģiskākas, mainītos sabiedrības attieksme pret partijām – mēs vairs nebūtu tik noraidoši un ciniski, tas uzlabotu kopējo politikas kvalitāti valstī. Tāpēc mazāk gribu domāt par mentalitāti, bet gan institucionāliem jautājumiem – kā mainīt likumdošanu, lai varam veidot kvalitatīvāku politiku. Kādi patlaban ir jūsu pētījumi? Neesmu vēl pilnībā noslēdzis šo Baltijas valstu politikas pētījumu, bet domnīcā skatāmies uz dažādiem mikroekonomikas jautājumiem, mēģinām saprast, kā varam uzlabot Latvijas konkurētspēju. Kopā ar Augstākās izglītības eksporta asociāciju pētu augstskolu konkurētspēju kā eksporta produktu. Sadarbībā ar pētījumu centru SKDS anketējām vairāk nekā 850 ārvalstu studentus, kuri te ir pilna laika studenti. Mūsu mērķis ir noskaidrot, cik liels ir augstākās izglītības ekonomiskais devums, īpaši ārvalstu studentu ekonomiskais devums valstij. Jārēķina, ka viņi maksā ne tikai studiju maksu, bet te arī dzīvo – maksā īri, ēd, noteikti apmeklē bārus un klubus, viņi nodarbina šeit cilvēkus! Un gan jau viņus apciemo radi un draugi, tātad ir ietekme arī uz tūrisma nozari. Gribam parādīt gan valdībai, gan sabiedrībai, ka augstākā izglītība nav tikai nozare, kas tērē valsts budžetu, bet tai ir liels eksporta potenciāls.

Kurš nodod grāmatu laikā? Neviens!

Vai grāmatu nodevāt laikā? Nē, bet neviens taču neiesniedz laikā! Nodevu tikai divus mēnešus vēlāk, bet tas tiešām nav nekas traks. Man ir labs draugs, profesors vienā no izcilākajām Lielbritānijas augstskolām, kurš manam redaktoram nav iesniedzis grāmatu jau astoņus gadus… Esmu dzirdējusi, ka kolekcionējat savu studentu atsūtītās pastkartes… Agrāk sēdēju vienā kabinetā ar Tomu Rostoku, un studentiem rakstījām rekomendācijas. Vienīgais nodoklis, ko iekasējām – lai atsūta pastkarti. Mēs ļoti priecājamies par savu studentu panākumiem, pastkartes ir foršas atmiņas par viņiem. Nu esam katrs savā kabinetā, un, lai viņam nesāpētu sirds par manu aiziešanu, atstāju viņam dēlīti ar visām pastkartēm, kaut arī tas bija mans dēlītis.