MĒNEŠA PĒTNIEKS. Anete Karlsone: Pētniecība kā detektīvdarbs

Kā rādās ideja šādam pētījumam? Mērķtiecīgi virzījāties uz to vai tā bija mirkļa izdevība? Kad pētījums iesākās, tad aizgāja ļoti mērķtiecīgi, soli pa solim, bet pie tā nonācu savā ziņā nejaušības dēļ, ja var teikt, ka zinātnē ir nejaušības. Dažas no manām pētnieciskajām tēmām ir tekstiliju un apģērba vēsture. Strādājot pie tām, vairāk uzmanības sāku pievērst 19.gadsimta 70. gadiem, kad notika pāreja no tradicionālā tautas tērpa uz moderno apģērbu. Skatoties un pētot avotus, konstatēju, ka pāreja notika ļoti strauji. Tad radās jautājums: kā tas tā sanāk, ka mūsdienās mēs Dziesmu svētkos velkam tautas tērpu? Pati biju uzaugusi ar sajūtu, ka tas ir senais tēvutēvu goda tērps, kuru mēs vienkārši turpinām valkāt. Tomēr konstatēju, ka nē, pa vidu ir tiešām liels, divu paaudžu garš posms vismaz pusgadsimta garumā, kad latvieši nestaigāja tautas tērpos. Tātad ir bijis pamudinājums, motivācija atkal pie tautas tērpa atgriezties. Gluži vienkārši man pašai radās interese noskaidrot, kāpēc un kā tas ir noticis, ka mūsdienās Dziesmu svētki un tautas tērps ļoti lielas sabiedrības daļas priekšstatos ir nesaraujami, savstarpēji saistīti jēdzieni. Par šo interesējāties tad, kad sākāt rakstīt pētījumu, vai jau iepriekš? Mana pirmā izglītība bija amatniecības izglītība. Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, red.) esmu beigusi audējus, t.i., Tekstilmākslas nodaļu, mani interesēja etnogrāfija caur lietišķo, caur darināšanu, caur praktisko. Interesēja un vēl aizvien interesē arī austās jostas. Universitātē visi kursa darbi man bija par austajām jostām un to tipoloģiju. Jau pirms iestāšanās Universitātē sāku strādāt toreizējās Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtā kā māksliniece, respektīvi, kā tehniskais darbinieks. Toreizējais Etnogrāfijas nodaļas vadītājs, akadēmiķis Saulvedis Cimermanis uzskatīja, ka katram tehniskajam darbiniekam ir jābūt ar izaugsmi zinātnes virzienā. Mēs tikām audzināti par zinātniekiem no pirmā brīža, kad sākām strādāt. Viņam jāvelta vislielākā pateicība, ka man bija iespēja mācīties no kolēģiem, jo studēju neklātienē. Daudz iemācījos no tekstiliju pētnieces Ainas Alsupes, no citiem. Institūtā bija brīnišķīga iespēja mācīties no cilvēkiem, kas tiešām šajā lauciņā strādā. Pēc Universitātes beigšanas ar zinātniskā darba vadītāju Ainu Alsupi spriedām, kādā virzienā turpināt pētījumus. Man bija sajūta, ka jostas varu pētīt līdz mūža galam. Tomēr disertācijai izvēlējos plašāku tēmu – par mājaustajiem apģērbaudumiem Latvijā. Pētot etnogrāfijā ar amatniecību saistītās jomas, ir ļoti svarīgi, ja pārzini tās ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Ja reiz man ir audējas zināšanas, es varu tās izmantot, jo ļoti daudz ko pasaka pats priekšmets – kā tas darināts, pats materiāls, nevis tikai tas, kas par to uzrakstīts. Kad pēc trešā bērniņa piedzimšanas atgriezos darbā, turpināju apģērbu vēstures pētniecību. Bija publikācijas gan par apģērbu 18.gadsimtā, gan 19.gadsimta nogalē. 2006. gadā man bija pirmās publikācijas saistībā ar Dziesmu svētkiem. Par to, kurā brīdī Dziesmu svētkos parādās tautas tērpi un kurā brīdī mēs, latvieši, kā nācija ejam uz Dziesmu svētkiem tautas tērpos. Avots, kurš visvairāk sniedza šo informāciju, bija latviešu prese. Tad papildus meklēju citus avotus, fotogrāfijas, priekšmetus no muzeju kolekcijām, veicu intervijas. Bieži vien tas bija gluži kā detektīvdarbs, jo nav vienas krātuves, kurā būtu apkopoti materiāli par Dziesmu svētkiem. Arī Misiņa bibliotēkas darbinieces ļoti daudz palīdzēja, uzvedinot uz domām, ka varbūt kādas ziņas varu atrast vienā vai otrā izdevumā, kurus bieži vien pat nezināju. Piemēram, meklējot ziņas par Otrajiem Dziesmu svētkiem, par kuriem ir teikts, ka Tirzas koris tajos ieradies latviskos uzvalkos. Kas bija šie latviskie uzvalki? Man ieteica paskatīties Andreja Niedras atmiņās. Tur teikts, ka viņi uz Dziesmu svētkiem brauca pašaustos pelēkos uzvalkos. Ja ir pelēks un pašausts uzvalks, tas norāda uz laikmetīgās modes apģērbu. Kāpēc tad tas izsauca sabiedrības uzmanību? Nevis tāpēc, ka koris bija tautas tērpā, kā vēl neilgu laiku atpakaļ mēs domājām, bet tāpēc, ka viņi bija atļāvušies atbraukt uz Rīgu laucinieku drēbēs, pašaustās drēbēs. Tas toreiz bija viens no priekšstatu variantiem, ka latviskais ir laucinieciskais. Es aizrāvos kā ar detektīvromāna lasīšanu, meklējot pavedienu no vieniem Dziesmu svētkiem uz nākošiem. Tas bija pārsteigums, kad sapratu, ka tautiskā tērpa „ienākšana” Dziesmu svētkos nav notikusi pašplūsmā. Iepriekšējo paaudžu gaišie prāti šo procesu ir apzināti virzījuši. Aiz katra vizuālā tautiskā tērpa perioda ir konkrētas personības, kas ir iespaidojušas sabiedrisko domu vienā vai otrā virzienā. Vai jūs šogad piedalījāties Dziesmu svētku tērpu vērtēšanā? Šogad tiku uzaicināta vērtēt korus. Dalība žūrijas darbā koru skatēs bija lieliska iespēja redzēt kopainu. Bija dažas lietas, par kurām man sāpēja sirds. Varēja redzēt, ka ne vienmēr cilvēkiem ir gana laba stila izjūta - nesaprot, ko var, ko nevar likt kopā, piemēram, kosmētiku. Tautas tērps ir noteikta stila tērps, kas prasa noteikta stila kosmētiku. Ja sakrāso šausmīgi koši sarkanas lūpas pie tautas tērpa, tas vienkārši stilistiski neiet klāt. To nejūt. Deju kolektīviem paaudžu paaudzēs ticis ieaudzināts, ka uz skatuves seju ir jāredz. Ja tev nebūs koši sarkanas lūpas, tevi neredzēs? Tad, kad sieviete uzvelk tautas tērpu, ir jāredz viņa visa, nevis tikai viņas lūpas. Agrāk ar sarkanām lūpām nav bijis tik traki? Tas ieviesās padomju laikā no deju kolektīviem, jo deju kolektīviem tas bija atļauts kā skatuves grims. Arī daudz ko citu kori noskatījās no dejotājiem. Noskatījās arī uz abiem pleciem spraustās saktas. Deju kolektīviem tas bija tāpēc, lai villaine nekristu nost un varētu rokas plivināt. Kāpēc korim vajadzētu saktas uz abiem pleciem? Nu nevajag. Nevajag arī dejotājiem, jo straujas dejas ar villainēm plecos nedejo. Pirms kāda laika modē aktuālā pazeminātā jostasvieta diezgan krimināli iespaidoja tautas tērpa valkāšanas veidu. Es esmu redzējusi daudzas jaunas meitenes, kuras uzskata, ka tautas tērpu brunču īstā valkāšanas vieta ir zem nabas, jo viņas tā ir pieradušas valkāt visus apģērbus. Tad, kad viņām saka, ka jāvelk augstāk, pretojas: kāpēc tik augstu un ka kaut kas tur neesot pareizi. Es pilnīgi saprotu to cilvēku, kas ikdienā staigā ar citu apģērba sajūtu un diskomfortu. Kāda ir jūsu attieksme pret etnogrāfijas elementiem mūsdienu modē? Ļoti pozitīva, tikai nevajadzētu pārspīlēt. Tam nav jābūt daudz, lai būtu latviskais akcents. Tā var būt rotaslieta, tas var būt krāsu salikums vai audums. Visu cieņu, ka mūsdienās to izmanto radoši. Tajā pašā laikā – ja ir postfolklora vai folkroks, tur tautas tērps nav vajadzīgs. Vai tautas tērpos ir kas tāds, ko ar neapbruņotu aci nevar redzēt? Jā, ir tādas lietas, kas ir būtiskas, kuras tiešām pirmajā brīdī nemaz nepamana. Piemēram, sievietēm krekls ir garais krekls. Tas ir tā kā garš naktskrekls, respektīvi, krekls, kurš nebeidzas jostasvietā, bet gan zem ceļiem. Kāpēc mūsdienās būtu jātaisa seno laiku garais krekls, ja mēs varam valkāt blūzīti? Tāpēc, ka tradicionālajā tautas tērpā nebija apakšbrunču kā atsevišķa apģērba gabala. Garais linu krekls zem vilnas brunčiem pilda arī apakšbrunču funkciju. Tas ir praktiski ērts tāpēc, ka gar kājām ir lins, kas ir vēss audums. Ja vasarā ir karsts un kājas svīst, un lins paliek mitrs, cilvēkam ir vēsāk. Otrkārt, krekls, kas ir salīdzinoši šaurs, ejot nesitas starp kājām un brunči labi stāv. Paceļot rokas uz augšu, blūze nevelkas laukā no brunčiem. Tas ir funkcionāli ļoti praktisks. Nedaudz vairāk auduma, taču tas to visu atsver. Tā ir tradīcija. Tagad tādu nav? Vienai daļai ir. Par to jau mana kolēģē, etnogrāfe Aija Jansone runā ilgi. Neredzamā vai daļēji redzamā tērpa daļa ir arī zeķu prievītes. Būtu labi, ka zeķēs vērtu nevis gumijas, bet ap tām sietu krāsainas prievītes. Sevišķi dejotājiem, ja dejojot griežas, varētu redzēt, ka ir kaut kas krāsains zem ceļa. Tas būtu tāds knifiņš, rozīnīte. Atgriežoties pie pētījuma, kas jums šķita visinteresantākais, pārsteidzošākais? Mani pārsteidza ļoti daudz kas, patiesību sakot. Pētniecisko ceļu gāju ar atvērtu sajūtu. Nezināmā bija diezgan daudz. Piemēram, sabiedrības reakcija uz lietām, arī dažādas padomju varas laika nianses, tas, ka tautas tērpi bija ietverti sociālistiskās sacensības formā. Zinot reālo situāciju, absurdi utopisks šķiet toreiz izvirzītais lozungs: „Apģērbsim kori dažu nedēļu laikā simtprocentīgi tautas tērpos!” Tajos laikos bija piecgades plāni. Jā, un pat tautas tērpu darināšana tika tajos iekļauta! Vai jums pašai ir konkrēts laiks Latvijas vēsturē, kurš šķiet sirdij vistuvākais? Mana interešu hronoloģija ir ļoti plaša, sākot ar dzelzs laikmetu, beidzot ar mūsdienām. Mūsu ģimenei ir arī dzelzs laikmeta sēļu tērpi. Pašu veidoti? Jā. Pati aužu celaines, meitām piepalīdzot, esmu tērpus visiem sašuvusi. Meitas ir izaugušas no vairākiem krekliem, nemitīgi nākas gatavot jaunus. Mums ir vairāki tautas tērpi, kas attiecas arī uz 19. gadsimta vidu. Šogad tikām aicināti pie prezidenta uz Ziemassvētku eglītes iedegšanu kā Madonas novada stiprā daudzbērnu ģimene, jo mums ir trīs meitas, un ieradāmies tautas tērpos. Lai arī bijām vienīgā ģimene tautas tērpos, jutāmies ļoti labi. Jūs esat Latvijas Universitātes pētniece. Ko jūs vēl darāt pētnieciskajā nozarē? Ārpus grāmatas ir palikušas tēmas, par kurām noteikti būtu jāuzraksta. Tas ir tautas tērps trimdā, kas ir sava pasaule, kur tautas tērpam ir pilnīgi cita funkcionālā nozīme. Arī tautas tērps ārpus Dziesmu svētkiem. Kā arī plašāka tēma – identitāte un materiālā kultūra, apģērbs. Protams, arī man jau ilgstoši interesējošās jostas. Šoreiz tās un to darināšanas tradīcijas vairāk skatu nemateriālā kultūras mantojuma kontekstā. Tēmas, kuras pētīt, ir bezgalīgi daudz, ja vien būtu kāds, kas par to maksā. Pētnieks nevar nepētīt. Zinātniekam ir vēlme darīt. Esmu ar mieru piemaksāt, lai tikai varētu nodarboties ar pētniecību. Zinātnieku, it sevišķi humanitāro jomu, darbs bieži vien netiek pienācīgi novērtēts. Ja jūtu, ka manas pētnieciskās tēmas interesē arī citus cilvēkus, tas ir papildu dzinulis. Šobrīd ir runa par grāmatas papildu metiena izdošanu, jo izdevniecībā grāmatas ir praktiski izpirktas. Tas nozīmē, ka cilvēkiem tā ir vajadzīga. Runājot līdzībās, savu pētniecisko darbu es varētu salīdzināt ar spoguli: es atspoguļoju. Ja varu ar savu spoguļa sūtību ļaut cilvēkiem brīvāk paskatīties uz mūsu kultūras mantojumu, tas ir bezgalīgs gandarījums. Caur savām prasmēm un patiku rakties vecajās avīzēs un dokumentos, jo ne katram ir patika augas dienas sēdēt bibliotēkā vai muzejā, sabiedrībai varu dot zināšanas, kas mums ir bijušas. Tas ir brīnišķīgi.    

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

 

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

 

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!