MĒNEŠA PĒTNIEKS Igors Šuvajevs: Iespējams, vissvarīgākais ir nejaušība

Pirmkārt, apsveicu ar mēneša pētnieka titulu. Paldies. Tas ir pārsteigums. Nesaprotu par ko (smejas). Aplūkojot jūsu publikāciju un tulkojumu sarakstu, zinot jūsu ieguldījumu Latvijas filozofijas studijās (vairākas monogrāfijas dažos pēdējos gados), rodas iespaids, ka esat ne tikai ražīgs, bet arī ārkārtīgi daudzpusīgs. Kā jūs pats teiktu, kas ir jūsu galvenais intereses punkts, uz ko galvenokārt vērsts jūsu fokuss? Es gan teiktu, ka daru vienu un to pašu. Visās savās publikācijās. Principā tā ir filosofija kā dzīvesmāksla jeb, ja vēlaties, dzīves mākslas filosofija. Un šajā sakarībā vienkārši ir vairāki aspekti, kas parādās. Manuprāt, tie ir trīs aspekti, kurus daudz maz cenšos izstrādāt. Viens aspekts ir saistīts ar psihoanalīzi jeb plašākā nozīmē – dzīļu psiholoģiju. Tas ietver vairākas sastāvdaļas. Viens ir ne tikai rakstīt par psihoanalīzi, dzīļu psiholoģiju, bet arī tulkot citu darbus, lai būtu dialogs ar citiem. Un vēl viena sastāvdaļa ir dzīļu psiholoģija Latvijā. Otrs lielais aspekts ir tas, ko var nosaukt par kultūrsemiotiku jeb semiotiskie procesi, semiotiskie mehānismi. Savulaik ir bijuši arī tulkojumi, bet pēdējā laikā to vairs nedaru. Un trešā lielā sastāvdaļa būtu šī filosofijas vēsture, kura mēģina vienkārši parādīt, kā dzīvesmākslas filosofija funkcionē, kas no tās ir aktuāls mūsdienās, kas varbūt nav un kur var iedvesmoties, lai kaut ko jēdzīgi mūsdienās risinātu. Manuprāt, tas viss ir viens un tas pats, tas nav nekas atšķirīgs. Minējāt dzīļu psiholoģiju – sakiet, kāda tad ir situācija Latvijā šajā nozarē? Jāteic tā, ka 20.–30. gados pamati tika likti. Tas, protams, tika pārtraukts līdz ar 40. gadu. Pēc tam apmērām 80. gadu beigās atsākās interese, bet, cik man zināms, ja runāt tieši par psihoanalīzi, tad šobrīd Latvijā ir tieši viens sertificēts psihoanalītiķis. Ir daži, kas iziet apmācības kursus, bet jāsaka uzreiz, ka tā būs medicīniskā psihoanalīze. To, ko nosacīti dēvē par universitātes psihoanalīzi, teorētisko psihoanalīzi, vai etnopsihoanalīzi (ir dažādi apzīmējumi), tā Latvijā, šķiet, joprojām ir ne īpaši laba. Ir, protams, daži izņēmumi. Piemēram, darbi, kuri tiek publicēti. Tos pēkšņi pamana un saprot, cik tas ir svarīgi. Kaut vai pavisam nesen – pavasarī – notika konference „Brīvība un brīvības. Iespējas un draudi”, tas bija sadarbībā ar starptautisko Fromma biedrību. Un Frommam 1941. gadā iznāca grāmatiņa „Bēgšana no brīvības”. Es zinu, ka ir vairāki vēsturnieki, kas ir fiksējuši, ka šis darbs varētu būt rosinošs, arī lai paskatītos uz to, kas un kā ir noticis Latvijā, kā notiek Latvijā. Pastāstiet par sākumu, kā sākāt interesēties par filozofiju – vai tie bija konkrēti autori vai iekšēja nepieciešamība risināt būtiskus jautājumus, vai kas cits? Ziniet, vidusskolā bija pilnīgi skaidrs, ka kļūšu par filosofu, lai gan, protams, nezināju, kas tas ir (smejas). Kad iestājos fakultātē, tas bija kaut kas tomēr cits. Bija jautājumi, kuri man pašam šķita svarīgi, kurus nepratu atrisināt un pieļāvu, ka caur filosofiju tos varētu atrisināt. Otrais faktors, protams, bija noteikti autori, kurus lasīju un kuri mani vedināja, stimulēja. Un trešais faktors (iespējams, vissvarīgākais) ir nejaušība. Kādi bija autori, kuri jūs vedināja? Autori bija dažādi, piemēram, no latviešu autoriem tas bija Ojārs Vācietis, no krievu autoriem, piemēram, Dostojevskis. Šo autoru darbos tika risināti jautājumi, kurus nav nemaz tik vienkārši saprast, izvērtēt, attiecināt uz sevi, tas ir, apzināti attiecināt uz sevi. Man ir teikts, ka jums īpaši tuvs autors esot Nīče. Ne tikai Nīče. Nīče ir viens no tiem, kas ir tuvs, bet tas nenozīmē, ka es teiktu, ka par Nīči stāvu un krītu. Ar Nīči ir ļoti patīkami sarunāties. Kā saistās filozofijas pētīšana un rakstīšana par filozofiju ar filozofa praksi? „Filosofa prakse”… Tas, es pieļauju, varētu būt viens jēdziens, kas iekļuvis no tā sauktajiem rietumiem, kur tiešām pastāv filosofu prakses. Un filosofu prakses Latvijā, cik zinu, nav, bet tās ir institūcijas, kurās šis filosofs lasa lekcijas. Tie var būt zinātnieki, ja viņiem ir šāda epistemoloģiska interese. Filosofs ir arī padomdevējs, tajā ziņā, ka nevis viņš teic, kā vajadzētu rīkoties, bet viņš uzvedina cilvēku, lai tas pats cilvēks spētu sev sniegt šos padomus. Bet, ja runa nav par šāda veida praksi, jāsaka, ka savā ziņā būt par filosofu nemaz nav tik vienkārši (bet, protams, būt par cilvēku un būt vispār arī nav tik vienkārši). Bet jautājums ir par, tā saukto, akadēmisko filosofu. Ir daudzi, kas nav akadēmiskie filosofi, un akadēmiskais filosofs principā atšķiras ar to, ka viņš ir apguvis noteiktu arodu, noteiktu amatu. Viņš pārzina filosofijas vai filosofiju valodas un spēj tajās risināt, izvērsti risināt, sistemātiski risināt tos jautājumus, kurus nespēj, teiksim, tas cilvēks, kurš nav akadēmiskais filosofs. Tāds varbūt ir sporādiskais filosofs, uz brītiņu filosofs, viņš var izteikt filosofisku atziņu, viņš var filosofisku jautājumu sākt risināt, bet viņam bieži vien pietrūkst vajadzīgiem līdzekļi un iemaņas. Akadēmiskais filosofs ir tas, kurš to noteiktā veidā, disciplīnas ietvaros spēj risināt šos jautājumus. Ievēroju, ka sakāt „filosofija”, ar „s”. Taču daudzviet nākas lasīt ar „z”. Kādēļ radies šāds apjukums, nekonsekvence? Vai tad, ja sakām ar „s”, nav jāsaka arī „paidagoģija” nevis „pedagoģija”? Un „Oidips” nevis „Edips”? Principā tas būtu pareizi – „Oidips”, viennozīmīgi. „Paidagoģija”, es nezinu, jo paidagogs savulaik bija vergs, kas pavadīja bērnu uz skolu un nekas vairāk. Savukārt ar vārdu „filosofija” tas nebūt nav tik vienkārši, jo pastāv noteiktas filosofijas tradīcijas, noteiktas izstrādnes, kur ir ārkārtīgi svarīgs tāds simbols, tāds nojēgums, kā „sofija”. Pēkšņi no „filozofijas” nokļūt pie „filosofijas” ir ārkārtīgi grūti. Tas ir viens iemesls. Otrs, ja runā par to, kāpēc ir „filosofija”: manuprāt, šobrīd ir tā neitrālā situācija, kurā kolīdz oficiāla institūcija vai tamlīdzīgi uzraksta, tā ir „filozofija” un, savukārt, kad tu raksti par to, ko tu domā un kā domā, tad tiek lietots „filosofija”. Piemēram, fakultāte arī ir „Vēstures un filozofijas fakultāte”. Bet to mainīt būtu liela ķēpa, tam, protams, ir arī sena vēsture – terminoloģijas komisijā savulaik tika panākta vienošanās, ka būs „filosofija”. Tikai nez kāpēc nākamajā dienā pēkšņi bija atkal šis nepareizais variants. Un pamatojums ir savdabīgs un dīvains, jo tiek pieņemts, ka tiem vārdiem, kas ir patapināti vai tiek izmantoti saistībā ar sengrieķu un latīņu valodu, ja „s” ir starp diviem patskaņiem, tas tiek pārvērsts par balsīgo līdzskani „z”. Bet tas tā nenotiek! Latviešu valoda ir uzskatāms piemērs – „radiosistēma”, nesaka taču „radiozistēma”; no lingvistikas – „polisēmija”. Šeit tas netiek ievērots. Turklāt (un tas ir tas pēdējais arguments), ja lietotu apzīmējumu „filozofija”, tad, ja mēģina atrast grieķu valodā attiecīgo vārdu, tad to, protams, varētu atrast, tikai – ja tradicionāli „filosofija” ir „gudrības mīlestība” –, „filozofijas” gadījumā tā ir „tumsības mīlestība”. Tas ir labs arguments, tiešām. Ir zināms, ka tulkojis esat daudz. Kā jūs vērtējat filosofu darbu tulkošanas tradīciju Latvijā? Tā ir aizsākusies. Tā ir fragmentāra. Bīstos, ka tā kļūs arvien fragmentārāka un iznākums būs vēl sliktāks. Jo, lai būtu tulkojums, protams, nepieciešams, lai kāds izdotu. Ja nav izdevēja, tad, ja tulkojums notiek, tad tas labākajā gadījumā ir tulkojums atvilktnei. Tādiem tulkojumiem nav īpaši lielas nozīmes, jo pēc kāda laiciņa šādi tulkojumi vienkārši būs jau novecojuši. Nākamā problēma, kas ir filosofisko darbu tulkojumos ir tā, ka ar valodas prašanu un zināšanām ir par maz. Ir jāsaprot, par ko ir runa, jāsaprot pati filosofija. Tāpēc ļoti uzskatāmi, manuprāt, ja tekstu nav tulkojis filosofs, bet, pieņemsim, ļoti labs filologs un valodas pratējs, lielākoties tas filosofiskajā ziņā ir šķērsām. Tāpēc, ka nezina terminoloģiju, nezina jēdzienisko valodu, nezina konceptuālo valodu. Drīzāk vajadzīga kāda sadarbība. Tas būtu iespējams tikai tad, ja veidotu izdošanas politiku, izdodot filosofiskos tekstus. Te nu tās izredzes, manuprāt, nemaz tik labas Latvijā nav. Vai jūs to attiecinātu arī uz teoloģiska rakstura vai mākslinieciski ievirzītu filosofisku tekstu tulkošanu? Jā, tas attiecas arī uz mākslinieciskiem-filosofiskiem tekstiem. Ir jāsaprot, par ko tas ir. Un tas ne vienmēr izdodas. Cilvēks jau var pārtulkot un var šķist, ka teksts ir labi atveidots latviski, bet viņš, piemēram, šo to ir izlaidis, šo to – piepušķojis klāt. Vai viņš nav ievērojis noteiktu struktūru, teiksim, vārdu kārtību, kas ir ārkārtīgi svarīga. Par teoloģiskiem, jā, protams, tur atšķirsies. Tajā ziņā, ka viens ir tulkot teoloģiski, bet otrs – filosofiski. Tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs. Jaunā Derība ir uzskatāms piemērs tam. Viens ir tās teoloģiskais tulkojums, tas, kāds tas arī pastāv. Un otrs ir – es pat negribētu teikt „filosofiskais” – , to pat varbūt var nosaukt par filoloģiski-vēsturisko tulkojumu. Un tas atšķirsies. Bet to, savukārt, lielā mērā šī konfesionālā piederība nepieļaus. Kā vērtējat studentu sniegumu un atdevi jūsu intereses laukā? Nu, studentu ir daudz. Dažādi un atšķirīgi. Manuprāt, ir ļoti labi, ka viņi ir atšķirīgi – katrs mēģina iet savu ceļu. Tas, cik labi tas izdodas, īstenībā, ir tikai sadarbības jautājums. Katrā ziņā neteikšu, ka studenti ir kļuvuši slinkāki vai nezinīgāki un tā tālāk. Gluži pretēji, viņi vienkārši ir kļuvuši atšķirīgāki, un tas ir ļoti labi. Vai iespējams runāt par kādu (Latvijas, Baltijas vai vēl plašāk) filosofijas kopainu – konkrētiem jautājumiem, par kuriem strīdas, kas būtu aktuāli tieši mūsdienās? Jautājums ir gana sarežģīts, lai uz to nevarētu vienkārši atbildēt. Protams, es varētu norādīt, ka pastāv tāda tradīcija, kas tiek dēvēta par kontinentālo filosofiju un kura lielā mērā tiek pretstatīta tā sauktajai anglosakšu tradīcijai. Skaidrs, ka Latvijā dominējošā ir šī kontinentālā filosofija. Viena no atšķirības iezīmēm būtu tā, ka kontinentālajā tradīcijā ir svarīgi iezīmēt vēsturisko lauku, kā problemātika ir veidojusies, kādi ir risinājumi un tad piedāvāt savu risinājumu. Anglosakšu tradīcijā tūdaļ būtu problēma, kurai piedāvātu savu risinājumu. Tā būtu uzskatāmākā atšķirība. Tad, protams, ir filosofija šaurākā nozīmē, filosofiskās tradīcijas. Latvijā principā kopš tās akadēmiskās filosofijas pirmsākumiem (un tas būtībā ir līdz ar Universitātes nodibināšanu) lielā mērā var teikt, ka ir divas tradīcijas, viena ir kantiskā, ar Imanuēlu Kantu saistītā, otra – fenomenoloģiski hermeneitiski eksistenciālā. Tās Latvijā ir dominējošās, bet es neteiktu, ka nebūtu tādu, kas nepārstāvētu analītisko tradīciju, anglosakšu tradīciju. Tādi ir. Ar to Latvija, var teikt, atšķiras, bet, ja paskatās uz lietuviešiem, tad viņiem lielā mērā ir kaut kas līdzīgs, bet viņiem vēl nāk klāt arī katoliskā tradīcija, kura ir spēcīgāk izteikta nekā Latvijā. Visbeidzot – pastāstiet, pie kā strādājat pašreiz, ko varam sagaidīt nākotnē? Ko varam sagaidīt nākotnē, es nezinu, šeit Latvijā (smejas). Principā ir jābūt diviem pārtulkotiem traktātiem. Lieliem un nozīmīgiem traktātiem. Tie būs psihoanalīzes jomā, kas varētu drīz iznākt, tie jau ilgstoši guļ. Otrs ir kas tāds, kas man pašam vēl ir jāpabeidz un jāiesniedz, tas ir otrais sējums projektā, kura nosaukums ir „Dzīļu Psiholoģija Latvijā”. Tam jāseko arī trešajam. Par mazākiem projektiem es pat nerunāšu. To ir pārāk daudz.     Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.   Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!