MĒNEŠA PĒTNIEKS: Ojārs Bušs, kas izgudrojis jaunus velosipēdus un atklājis Amerikas

Saruna gan notiek domes zālē pie apaļa sapulču galda, jo kabinetā paliek strādāt O.Buša kolēģi un viņa atgriešanos gaida grāmatu kalni uz rakstāmgalda. Kādēļ, jūsuprāt, esat „Mēneša pētnieks”? Tas ir liktenis! Gan jau manas personības šķautnes kādam likušās interesantas. Kādas ir zīmīgākās jūsu personības šķautnes? Esmu nenopietns cilvēks, kas nodarbojas ar valodniecību un pārvalda daudzas svešvalodas. Viena no manām dzīves devīzēm ir vācu paruna, kas nozīmē „kāpēc tik zvērīgi nopietni?” Es vēl nejūtos pietiekami novecojis, lai būtu nopietns. Domāju, ka tā arī nobeigšos, nenopietns palicis. Kāds ir bijis jūsu dzīves gājums līdz šodienai? Mūžs aizvadīts Rīgā, studiju gadi Sanktpēterburgā. Tā laika Ļeņingradas universitātes somugristikas nodaļā iestājos tikai ar piekto mēģinājumu, pēc tam sāku sevi uzskatīt par špētštarteri, tā vāci sauc tos, kas nedaudz aizkavējušies. Joprojām atceros liktenīgo brīdi, kad sāku interesēties par valodniecību,tas bija 12 gadu vecumā, kad izlasīju 1921. gada Pētera Šmita litografēto lekciju kursu ievadu valodniecībā. Kolēģiem mēdzu stāstīt, ka arī gribētu uzrakstīt ko tādu, kas citiem liktu aizrauties ar valodniecību. Kopš 1973. gada darbojos Valodas un literatūras institūtā un Latvijas Zinātņu akadēmijā. Esmu strādājis pie literārās valodas vārdnīcas, bet kopš 1980. gada mana pamatnozare ir onomastika jeb īpašvārdu pētniecība. Esmu pantofags valodniecībā, proti, visēdājs, jo mani interesē daudzas tēmas. Kādu brīdi man bija sirdsapziņas pārmetumi par mētāšanos šur un tur. Tad izlasīju, ka pastāv divi zinātnieku tipi – tie, kas rok mazā laukā ilgi un dikti, un otri, kas ņem no visa pa druskai. Es skaidri piederu pie otrajiem. Nodarbojos arī ar valodas teorētiskajiem jautājumiem, onomastikā ir dažas lietas, kur teorijā roku diezgan nopietni. Jūs esat arī poliglots – pārvaldāt vairākas valodas. Aktīvi varu komunicēt deviņās valodās, bet kopumā 15 valodas varu izmantot, piemēram, lasīšanai. Atšķiras valodu zināšanu pakāpes, daudzas piemirstas gadu gaitā. Turklāt robežas starp valodām ir ļoti plūstošas, no vienas valodas var rasties divas citas. Piemēram, sadaloties Dienvidslāvijai, pēkšņi zināju arvien vairāk valodu. Poliglota gaitas iesākās ar krievu valodu. Kad sāku mācīties skolā, Rīgā vēl nebija krieviskas vides, tādēļ skolā ar krievu valodu gāja visgrūtāk. Kad radās minimāls vārdu krājums, sāku lasīt. Bērnībā biju zvērīgs lasītājs, vienā gadā izlasīju vairāk nekā simts grāmatu krievu valodā, tad balstoties uz esošo vārdu krājumu, klāt nāca citas slāvu valodas.Augstskolā mācījos somu valodu, nācās iemācīties arī lietuviešu valodu, jo bez tās jau manā profesijā ne šur, ne tur. Lielākoties valodas apgūtas pašmācības ceļā, neesmu kursu un oficiālās mācīšanās piekritējs. Lasot, protams, gadās sastapt nezināmus vārdus, bet to nozīmi var uzzināt no konteksta. Atceros, ka man bija maza krievu valodas vārdnīca, kurā vienkārši nebija vārda „спина”, ilgi lasīju līdz no konteksta sapratu, ka tas nozīmē vārdu „mugura”. Šobrīd gan vislielākās problēmas sagādā angļu valodas izruna, jo to mācījos šajā gadu tūkstotī. Arī šo valodu apguvu lasot, tādēļ vārdu krājums man ir, lasīt, rakstīt protu, bet izruna ir briesmīga. Starptautiskām konferencēm pietiek, visiem pārējiem arī ir tādas pašas izrunas problēmas, ja vien negadās īsti briti. Kuras valodas pārvaldāt?                                   Precīzu skaitu grūti pateikt, kādreiz būtu jāsaraksta. Latviešu, krievu, vācu, lietuviešu, somu, te likšu semikolu, tad seko poļu, čehu, horvātu, angļu, serbu. Kā arī virkne citu slāvu valodu, pēdējās vietās ir zviedru un itāļu valodas, tajās varu lasīt vienkāršākus tekstus. Un aizbraucot uz Itāliju komandējumā, spēju saprasties tieši tik daudz, lai viesnīcā mani neapkrāptu. Pateikt „una notte e pagato” (par vienu nakti jau ir samaksāts (itāļu val.) – A.Č.) es varēju, liekas naktis klāt nepierēķināja. Molto bene! (Ļoti labi! (itāļu val.) – A.Č.)) Ar kādu atzīmi jūs novērtētu savas valodu zināšanas? Ir liberālie un stingrie atzīmju licēji. Es būšu liberāls, dažas novērtēšu ar 10, dažas ar 6. Gramatiku, piemēram, pārvaldu valodas lietojumā, jo poligloti bieži vien valodu apgūst automātiski, lasot tekstus un gramatiku vispār nemācās. Daudzām valodām teorētisko gramatiku nepārvaldu. Vairākas valodas mēdz jukt kopā, ja jārunā aktīvi, ir problēmas, piemēram, slāvu valodām ir viens pamats, tādēļ neriskētu uzreiz runāt. Cik daudz izmantojat šīs valodas ikdienā? Vairāk jau lietoju jaunībā, kad lasīju visu, ko varēju dabūt svešvalodās. Šobrīd gribētos šīs valodas pielietot biežāk, bet kaut kad arī jāstrādā, lasīšanai vairs nav laika. Kuras ir jūsu mīļākās grāmatas? Dzīves laikā tas mainās. Jaunībā mīļākie autori bija Ēriks Marija Remarks un Ernests Hemingvejs, tagad daiļliteratūra, godīgi sakot, vairs neiet pie dūšas. Un lielā lasīšana jau ir tad, kad cilvēks apslimst un ir iespēja pagulēt, citādi dienu skrējienā laiku lasīšanai atrast grūti. Kāds ir jūsu zinātnieka stāžs? Zinātnē darbojos kopš 70. gadu otrās puses, ja nerēķinu dažus ieskriešanās gadus. Mēdz uzrasties pa kādam interesantam vārdam, ko izpētīt, piemēram, kā uzvārds ir zināms vārds „purgailis”, bet atklājām, ka tas agrāk acīmredzot apzīmēja vaivariņus. Vaivariņu nosaukums igauniski ir it kā vaivariņu lietuviešu valodas nosaukuma pārprasts tulkojums, tam visam pa visu vēl latvieši iemaisījušies. Paradoksāli, bet arī saprotami, ka mani sarežģītākie un pasaules mērogā augstāk vērtētie zinātnes darbi – pētījumi par īpašvārdu semantiku jeb nozīmi - pārāk daudzus latviešu sabiedrībā neinteresē. Protams, cilvēkiem vieglāk uztvert populārzinātniskus darbus, bija laiks, kad rakstīju jauniešu izdevumiem – žurnālam „Draugs” un avīzei „Pionieris”, šie raksti kopā ar nopietnākām zinātniskām publikācijām ir apkopoti divos krājumos. Cik grūti ir būt zinātniekam? Man nav grūti, tas ir modus vivendi – mans dzīvošanas veids. Neko citu nevaru iedomāties. Rozīnītes zinātnieka darbā ir komandējumi uz konferencēm, jo tajās var iepazīties ar citu valstu kultūru. Spilgts piemērs – Norvēģijā aiz polārā loka notika aborigēnu valodām veltīta konference, bet mūs iepazīstināja ar sāmu kultūru. Tālākais ceļojums bija uz onomastu kongresu Toronto, tā ir vienīgā reize, kad esmu bijispāri dīķim. Kāda ir sajūta turēt rokās savu rakstu krājumus un atskatīties uz paveikto darbu? No vienas puses sajūta ir pozitīva, no otras puses, padarīts darbiņš vairs nešķiet interesants. Aizraujošāki ir tie darbi, kurus tikai plāno darīt. Pirms pievērsos onomastikai, kopā ar citiem autoriem veidoju Latviešu literārās valodas vārdnīcu, tādēļ man ir iemaņas vārdu nozīmju analīzē. Interesanti, ka smadzenēs katru vārdu apzīmē ne tikai leksisks skaidrojums, bet arī maņu un sajūtu atspoguļojums, sevišķi vizuālais tēls. Tā ir svarīga vārda nozīmes sastāvdaļa, daudziem vārdiem vizuālais tēls ir galvenais elements. Piemēram, leksikogrāfi ir mocījušies ar krāsu nosaukumu nozīmju skaidrojumu. Sarkans ir tāds, kas ir asins krāsā un neko labāku patiesībā arī nevar uzrakstīt, jo nozīmi veido vizuālais tēls, vārds „sarkans” mums asociējas ar konkrētu vizuālu priekšstatu. Problēma ir tajā, ka jāatrod vai vēl kāds pasaulē nav rakstījis ko līdzīgu. Esmu izgudrojis diezgan daudzus jaunus velosipēdus un Amerikas atklājis. Padomju gados ārzemju literatūra nebija tik plaši pieejama kā mūsdienās, interneta jau arī nebija, tādēļ gadījās secināt, ka manas domas kāds jau bija izteicis. Jūs esat arī viens no „Latviešu valodas slenga vārdnīcas” sastādītājiem. Jā, tas bija tāds vaļasprieka un nakts darbs, kopā ar kolēģi Vinetu Ernstsoni. Pamats enciklopēdijai bija manas pirmās disertācijas materiāls par ģermāņu cilmes neliterāro leksiku. Sākotnēji biju domājis rakstīt par ģermāņu cilmes leksiku, bet novirzījos uz barbarismiem, vācu cilmes neliterārie aizguvumi vispār zinātniski nebija pētīti. Šobrīd aktuāls ir caur vāciem aizgūtais vārds „forši”, atnākuši arī tādi vārdi kā „ķēķis”, „cimperlīgs”. Mana disertācija gan bija kognitīvā plānā – kāpēc šos aizguvumus lieto. Man pārmeta, ka pētu kaut ko tik odiozu, arī disertāciju pirmajā reizē nepieņēma, tādēļ apzināti ierakstīju vienu aplamību, ka visi šie piemēri ir nosodāmi no valodas kultūras viedokļa, kaut gan tā nav. Dažs labs pārmeta, ka ar vārdnīcas palīdzību var tikt samaitāti cilvēki. Slenga lietošana jau nav nekāds grēks, visi to darām! Jums ir neparasts hobijs – sastādīt vārdnīcu! Vai tad šāds hobijs ir slikts? Ir gandarījumspar padarītu darbu, rodas jautājums – ko darīt tālāk? Varētu izdot papildinātu slenga vārdnīcas versiju vai mūsdienu slenga vārdnīcu, bet, vai laika trūkuma dēļ izdosies piesēsties pie darba? Kāds ir jūsu visbiežāk lietotais slenga vārds? Tuvāks man ir futbolistu žargons, jo futbola skatīšanās ir vēl viens mans vaļasprieks. Jūs esat piedalījiesradio raidījumā, kur Jūs bijāt pieteikts kā noslēpumains futbola statistikas eksperts. Cik nu es noslēpumains, cik nu eksperts, bet futbola statistika ir mans vaļasprieks jau kopš 1955. gada. Pats esmu mazliet trenējies vieglatlētikā, jaunībā diezgan nopietni spēlēju šahu, futbolu gan nē. Uz VEF stadionu mani aizveda onkulis, kas bija sporta cienītājs, tad kaimiņi nopirka pirmo televizoru un gāju pie viņiem skatīties futbola pārraides, tā tas viss sākās. Šad tad uzrakstu kādu rakstu sporta izdevumiem.Šī aizraušanās ir svarīga, jo smadzenēm nepieciešama atslodze, kaut kas valodniecībai pretējs, ilgstoši kairināt vienu un to pašu smadzeņu segmentu esot kaitīgi.Mīļa man ir Latvijas izlase, interešu lokā parādījusies Latvijas Universitātes futbola skola „Metta”. Sporta žurnālisti rūpīgi veic statistikas pierakstus, jūs arī tā darāt? Esmu diezgan daudz pierakstījis spēļu statistiku, ir izveidoti arhīvi. Lielākā daļa pierakstītā gan aiziet zudībā – sieva, bērni vai es pats izmetu materiālus, tomēr ģimene šo hobiju piecieš. Kāda ir jūsu sadarbība ar zinātniekiem no citām valstīm? Ar onomastiem aktīvi apmaināmies ar publikācijām. Kopīgas publikācijas veidojam tiešām reti, jo katram ir savs viedoklis, tādēļ kāda jēga pieslīpēties? Labāk rakstīt katram savu un izdot rakstu krājumus. Ja saskaita gan zinātniskās, gan populārzinātniskās publikācijas, kopskaits varētu būt ap 500, tas ir vidēji liels skaitlis. Kolekcionēšanas pēc neesmu sev uzstādījis kādu skaitli kā mērķi. Bet labā gadā ir 10 līdz 12 publikācijas. Kāda ir jūsu 2013. gada apņemšanās zinātnes jomā? Rudenī bija izdevība pusotru nedēļu pavadīt Helsinku bibliotēkās. Laime nelaimē vai nelaime laimē – tagad idejas spieto uz visām pusēm un nevar visu aptvert, savaldīt un aprakstīt. Bet šī brīža plāna darbs ir Latvijas vietvārdu vārdnīca, apstrādājam „R burta” sējumu.Turpināšu līst dziļāk teorijā, ir idejas vismaz trim monogrāfijām. Gribētos arī uzrakstīt par to, ka nozīmes saistās ar vizuālajiem tēliem. Turklāt mani jau sen interesē mentālais leksikons. Tas ir vārdu krājums, kas cilvēkam atrodas galvā. Pirms sāku strādāt onomastikā, izrakstīju no galvas visus sev zināmos īpašvārdus, to neesmu pārstrādājis zinātniskā rakstā, bet esmu secinājis, ka daudzus vietvārdus atceros, jo tur ir futbola komandas. Senāk rakstīja, ka mentālā leksikona apjomsvairumam cilvēku ir daži tūkstoši vārdu, šobrīd uzskata, ka angliski runājošajiem tie varētu būt 150 tūkstoši vārdu. Gribētos pie tā pastrādāt, paeksperimentēt pašam ar sevi.Bet tam vajadzētu izolētībā pavadīt pietiekami lielu brīdi, ja gribu izrakstīt to leksikonu, kas galvā ir arī citās valodās. Nav tā, ka tas pasaulē nebūtu pētīts, šobrīd lasu angliski monogrāfiju par mentālo leksikonu un autore uzsver, ka tā ir ārkārtīgi bagātīga, daudzpusīga un pārsteidzoša sistēma. Varētu izpētīt kaut kādu fragmentu, nezinu kā, bet gribētos. Tas būtu vēl viens hobijs. Jaunībā anketās kā hobijus norādīju futbolu un latviešu teātri. 90. gadu beigās sezonā noskatījos līdz 60 izrādēm, sanāk vairāk kā viena izrāde nedēļā.Gribētos atgriezties pie teātra apmeklēšanas, bet atrasties vairākās vietās vienlaicīginevaru. Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena? Esmu izteikts pūce un neteikšu cikos atnāku uz darbu, bet tas nav agri. Strādāju līdz astoņiem vakarā, ilgāk par deviņiem diemžēl Zinātņu akadēmijā palikt nav ļauts. Visražīgākais laiks darbam man ir no četriem pēcpusdienā līdz vieniem naktī. Visu laiku nesanāk izmantot, tādēļ mājās obligāti atbildu uz e-pastiem un tad jau kriška klāt, jāliekas gulēt. Jā, zinātniekiem ir mazkustīgs darbs, daudz arī jālasa, jāraksta un jāsēž. Īpaši veselīgi tas nav, bet ne jau visi nobeidzas uzreiz. Zāles stūrī atrodas 500 Latvijas vietvārdu vārdnīcas "P burta" 3. sējuma izdevumi, iespiesti tumši sarkanos vākos. Viens eksemplārs turpmāk būs arī manā plauktā, līdzās Ojāra Buša dāvinātajai grāmatai „No ģermānismiem līdz superlatīvam”.     Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos, un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, 2012.gada janvārī tika sākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!