Academic Centre
Piesakoties studijām augstskolā, viņš domāja arī par inženierzinātni un medicīnu. Guntis Brūmelis tomēr kļuva par biologu un, ieguvis maģistra grādu Toronto Universitātē, atgriezās Latvijā. Šeit viņš raksta zinātniskās publikācijas, māca jaunos biologus un dodas mežos.
Vai katram biologam obligāti jābūt gumijas zābaku pārim?
Jā, man pašam ir vairāki pāri. Nesen gājām uz kādu egļu mežu, veicām pētījumu, lai noskaidrotu, kas dzīvo uz mirušās koksnes. Toreiz man vienīgajam bija garie zābaki, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Vajadzēja šķērsot Kauguru kanālu un HES bija palaidusi ūdeni, dažām meitenēm sanāca arī piesmelt zābakus.
Cik daudz laika pavadāt mežā, lai veiktu pētījumus?
Nekad neesmu to skaitījis, bet šajā vasarā sešas dienas ar pirmo kursu studentiem pavadīju Kolkā, četras dienas Moricsalā. Nedēļu biju Polijas mežos, piedalījos interesantā seminārā, kurā runājām, kā apsaimniekot lielas meža teritorijas, kurās ir kāds dabiskais traucējums, piemēram, mizgrauži. Polijā ir bijuši gadījumi, kad mizgrauži iznīcina milzīgas platības, daba, protams, pēc tam attopas, bet cilvēkam, kas vēlas iegūt koksni, tas nepatīk. Runājām, kā rīkoties, ja tas notiek dabas rezervātos. Augustā bija trīs nedēļu posms, kad biju tikai savā mežā, nesaistīti ar pētījumiem. Vēl viena mana nodarbe ir mežu stādīšana – cenšos apmežot savu zemi galvenokārt ar bērziem.
Dodoties ar studentiem uz mežu, vācam dažādus datus. Ja to darītu viens cilvēks, mežā būtu jāpavada mēnesis, bet, ja esam vairāki, tad mēneša darbu varam izdarīt dažās dienās. Komandā strādāt ir vieglāk nekā vienatnē, īpaši, ja katrs zina savu konkrēto darbu.
Jums ir ievērojama zinātniskā darbība. Kā atrodat laiku zinātnisko publikāciju rakstīšanai?
Pēdējos gados vadīju piecus doktora darbus, tādējādi publikācijas lielākoties bija saistītas ar izstrādātāju darbiem. Bija dažas starptautiskas sadarbības ar zinātniekiem no citām valstīm. Sadarbībā ar kolēģiem no Zviedrijas, Somijas un Krievijas sagatavojām pārskata rakstu par to, kas ir dabisks mežs un procesiem, kas to veido. Otrs bija 30 autoru kopīgs raksts par mežu ekoloģisko atjaunošanu. Novembra beigās piedalīšos seminārā, kur četru dienu laikā pārrunāsim, kā uzturēt mežu dabisko ainavu. Būs interesanta grupa ar vieslektoriem no Beļģijas un Itālijas. Vakaros būs pirts un diskusijas par šo tēmu. Parasti pēc šādiem semināriem tiek izveidotas publikācijas, šoreiz gan jau arī būs par to, kā dabisko mežu saglabāt.
Cik sen nodarbojaties ar zinātnisko darbību?
No 1990.gada, ja ieskaita maģistra darbu, tad no 1980. gada.
Ko jums nozīmē būt zinātniekam?
Zinātnē man patīk tas, ka pēc darba mežā un pie datora pavadīta pusgada, rezultāti tiek salikti vienā grafikā, kas izsaka kādas likumsakarības. Tā var atrast korelācijas un viss sasaistās kopā. Izveidojas viena kodolīga un skaista bilde, ko tālāk var apspēlēt zinātniskā rakstā, nododot informāciju arī ārpus Latvijas.
Ar kādiem zinātniskajiem pētījumiem jūs nodarbojaties šobrīd?
Pētījumi šajā katedrā lielākoties saistīti ar dendroekoloģiju, kokaudzes dinamiku un bioloģisko daudzveidību noteicošajiem faktoriem dabiskos mežos, augu sabiedrību veidošanas procesiem, un faktoru ietekmēm uz augu populācijām. Ir arī liela grupa, kas nodarbojas ar dendroklimatoloģiju, kas pēta, kā klimats ietekmē koku augšanu.
Kuri ir lielākie zinātniskie projekti, ko jūs pašlaik gribētu īstenot?
Projektu par atmirušo koksni. Šobrīd ir divas bakalaura un viena maģistra tēma, kas saistītas ar to un tās lomu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā. Vienā darbā tiks pētītas piepes, otrā sūnas, kas aug uz mirušā koka, trešajā mērķis noteikt, kad kritala ir mirusi. Iecerēts arī projekts par reto sugu populācijām piekrastes ekosistēmās.
Par kuru savu zinātnisko pētījumu jums ir vislielākais gandarījums un lepnums?
Nav tāda projekta, par kuru ir vislielākais gandarījums, tāds ir par visiem kopumā. Man ir liels gandarījums par to, ka kopš 90. gadiem, kad atnācu uz Bioloģijas fakultāti, ir labi attīstījies meža ekoloģijas virziens. Vismaz, spriežot pēc zinātniskās darbības rādītājiem, publikācijās esam konkurētspējīgi ar Latvijas valsts mežzinātnes institūtu „Silava”.
Kas jūs būtu, ja nebūtu biologs?
Tad es būtu galdnieks! Man ļoti patīk strādāt ar koku, turklāt tas ir atjaunojams resurss, to tikai vajag prātīgi apsaimniekot. Brīvajā laikā nodarbojos ar galdniecību, neesmu to mācījies, bet vienkāršās lietas, kas vajadzīgas mājai, esmu uztaisījis.
Jums ir vēl kādi hobiji?
Es piedalos orientēšanās sacensībās, lai iemācītos mazāk pazust. Ir karte, kurā atzīmēti punkti, un jāskrien no viena uz otru, izmantojot tikai kompasu. Katrā punktā ir vieta, kur jāiesprauž čips, kas reģistrē, kurā sekundē esi tur nonācis. Skrienu grupā, kur visi ir vecāki par 50 gadiem, vienmēr esmu pēdējais, bet man vienalga patīk. Tas ir tāpēc, ka ar orientēšanās sportu nodarbojos tikai trīs gadus, turpretī pārējie skrien visu mūžu, tādi tievi plikpauri tur bizo.
Mežs ir Latvijas zaļais zelts?
Protams, bet jāņem vērā, ka ne tikai ekonomiskajā virzienā. Arī videi un bioloģiskajai daudzveidībai jābūt mūsu zeltam. Mežam ir vērtība cilvēka jūtās. Piemēram, ja cilvēks redz pieaugušu mežu, viņam rodas zināmas patīkamas sajūtas. Bet iebraucot teritorijā, kur meži ir izcirsti, rodas negatīvas sajūtas. Tas, ka cilvēki mežā jūtas labi, ir tā saucamais ekosistēmas pakalpojums. Mežam ir lielāka vērtība par ekonomisko nozīmi. Problēma ir tā, ka nevar izteikt, cik latos maksātu kādas citas meža vērtības. Piemēram, cik vērta ir viena melnā stārķa ligzda? Tas nav izmērāms naudā. Protams, mežus cirtīs, ir arī jācērt, bet viss atkarīgs no tā, kā un cik daudz. Un jānodrošina meža vērtība ne tikai ekonomiskajā laukā, bet arī citās sfērās.
Profesoram Imantam Liepam bija teiciens, ka mežs ir svētnīca, tāpēc tur jābūt klusam.
Kāda būs Latvijas mežu situācija nākotnē?
Domāju, ka bioloģiskā daudzveidība samazināsies, biotopi pazudīs. Lai situācija uzlabotos un tam tiktu veltīta nauda, jānonāk pie zemākā punkta. Latvija ir parakstījusi protokolu, kas ir daļa no bioloģiskās daudzveidības konvencijas, kurā skaidri rakstīts, ka katrā valstī 17% mežu teritorijas jāveic atjaunošanas darbi. Lai nodrošinātu, ka bioloģiskās daudzveidības vērtības ir prioritāte, jāsāk veikt konkrēta rīcība Latvijas mežos. Visticamāk, lielos apjomos tas netiks darīts.
Somijā veiktā pētījumā izrēķināts, ka mežsaimniecība un lauksaimniecība sadrumstalojusi mežus, un gadās, ka kāda konkrēta suga pastāv atsevišķos mežu puduros. Šobrīd notiek tā saucamais izzušanas parāds, kad sugas vienkārši lēnām izzūd, jo nav palicis pietiekami daudz dabisku, cilvēka netraucētu mežu. Ja nepalielinām dabisko mežu teritoriju un saglabājam šodienas situāciju, turpināsies lejupslīde. Mēs vēl neesam redzējuši visas ietekmes sekas.
Esat pētījis mežus arī citās valstīs?
Esmu dzimis Kanādā un maģistra darbu izstrādāju Toronto universitātē. Veicot pētījumu, divas vasaras pavadīju Kanādas ziemeļu mežos. Atšķirībā no Latvijas tur ir mazāk ceļu un cilvēku, nav pat sēņotāju. Ir citas koku sugas, dominē egle un priede. Kanāda ir ļoti liela un meži tur ir dažādi. Biju Kanādas reģionā, kur ir liels daudzums slapjo mežu ar eglēm. Tie ir meži, kur īsti nevar atrast vietu telts celšanai, jo tur ir milzīgi, grūti izstaigājami brikšņi. Meži ir pilni zvēriem. Turpretī Latvijā nevar atrast tādus mežus, kas iepriekš nav bijuši izzāģēti.
Kādas bijušas jūsu interesantākās tikšanās reizes mežā ar dzīvniekiem?
Kad Kanādā ar kolēģiem slēpojām pāri ezeram un ar indiāņu tipa sniega kurpēm kāpām kalnā, redzējām vilku bara pēdas, kas šķērsoja mūsu ceļu. Reiz, braucot ar mašīnu pa meža stigu, priekšā bija vilks, kas skatījās virsū. Mans suns mašīnā skatījās pretī un tikai, kad vilks bija aizskrējis, sāka riet. Bail man nebija. Vienreiz Latvijā pie Lubānas redzējām, ka lācis kādu brītiņu gājis pa mūsu pēdām, dubļos bija smukas pēdas. Latvijā lāci neesmu redzējis, Kanādas mežos gan vismaz četras reizes. Tad gan elpa aizraujas. Reiz Slīteres Zilajos kalnos desmit metru attālumā pretī izskrēja lūsis ar pūkainām ausīm.
Kādā blogā par jums rakstīts – cienījams vīrs, kurš, tā teikt, „mežā ir bijis”.
Nu, jauki! Tas laikam ir kompliments.
Kāda ir jūsu ikdiena?
Bieži strādāju mājās, īpaši tad, kad rakstu, tāpēc dienas atšķiras. Tā kā nedzīvoju Rīgā, no rītiem ceļos piecos vai sešos un agri izbraucu.
2009. gadā kļuvāt par gada pasniedzēju un ieguvāt ceļojošo veiksmes cepuri!
Uz šo nomināciju katru gadu ir vairāki kandidāti, kam jāsagatavo lekcija par uzdoto tēmu. Šai lekcijai jābūt nevis nopietnai, bet muļķīgai un aizraujošai. Mums bija jālasa lekcija par tēmu „Kas ir dzīvība”. Viens no kandidātiem togad bija arī zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks. Arī žūrija uzdod dažādus muļķīgus jautājumus. Man vienā prezentācijas slaidā bija uzrakstītas visas dzīva organisma dzīvības pazīmes, viens no punktiem bija par kustību. Un bildē parādīju kādu bijušo studentu, kurš tajā brīdī bija žūrijā. Bildē viņš bija nekustīgā pozā, fotografēts ļoti vēlu vakarā. Tad jautāju, vai viņš ir dzīvs. Nākamais punkts bija par dzīva organisma vairošanos. Un tad jautāju meitenēm, vai viņš ir spējīgs vairoties. Tādā veidā arī uzvarēju.
Ieguvāt veiksmes cepuri. Pēc tam veiksmi izjutāt?
Jā, protams! Ja cilvēks ir laimīgs par to, ko dara, veiksme pati atnāk.
Ko jūs visvairāk iegūstat no lekciju lasīšanas?
Ka cilvēki iemācās domāt. Mans maģistra darba vadītājs teica, ka universitātes sistēmai jāiemāca vissvarīgākais – kā domāt. Students vienmēr var kaut ko zubrēt, smadzenēs iedzīt virkni informācijas, bet ar domāšanu ir grūtāk. Studentiem grūti interpretēt datus, būt paškritiskiem par saviem pētījumiem. Cenšos uzdot tādus jautājumus, uz kuriem studenti atbildēs nepareizi, lai varētu paskaidrot, kāpēc atbilde bijusi nepareiza, rādot piemērus. Jā, viņi gan ātri uzķer, ka tā daru. Tad viņi kļūst bailīgi atbildēt uz jautājumiem, bet cenšos panākt, lai lekcijās ir daudz jautājumu, lai sākas pārrunas, tādā veidā domāšanu cenšos attīstīt.
Kurus jautājumus jums uzdod visbiežāk saistībā ar jūsu zinātnisko darbību?
Paldies Dievam, tas ir norimis, bet pirms desmit gadiem man jautāja, kāpēc atbraucu no Kanādas uz Latviju. Šis jautājums vienmēr tika uzdots un vienmēr bija jāatbild.
Ko jūs gribētu par sevi pastāstīt?
Es nezinu... Robert, ko man būtu jāpasaka par sevi? (Viņš uzsauc kādam, kas sēž aiz starpsienas. Roberts klusē, bet Guntis pārjautā: „Tu arī nezini?” Anonīmais Roberts atbild, ka zinās, kad būs pabeidzis disertāciju).
Man nepieciešams, lai zinātniskais darbs būtu izstrādāts kvalitatīvi. Svarīgi, ka informācija par zinātnisko darbību tiek nodota citiem publicētā veidā. Ja ir zinātniskā darbība, kas netiek publicēta, uzskatu, ka tā nav notikusi. Tas ir mans vadmotīvs zinātnē. Man ļoti nepatīk, ja zinātniskā darbība, kas nav publicēta ārzemju izdevumos, atrodas atskaitēs. Un man krīt uz nerviem, ja šīs nekvalitatīvās zinātniskās darbības secinājumi tiek izmantoti praktiskā meža apsaimniekošanā. Slikti izdarītu zinātnisko darbu ļoti asi kritizēju.
Kā sevi atalgojat par labi padarītiem darbiem?
Kad publicēts raksts, protams, jāatkorķē vīns. Nupat aizvakar pārlēju savu upeņu vīnu.
Pieturzīmes- 1996.gadā Latvijas Universitātē ieguvis bioloģijas doktora zinātnisko grādu
- Kopš 2004.gada profesors LU Bioloģijas Fakultātē
- Žurnāla „Proceedings of the Latvian Academy of Sciences” un „Environmental and Experimental Biology” redkolēģijas loceklis.
- 2012. gadā autors vai līdzautors astoņām zinātniskām publikācijām, kuras citētas „ISI Web of Knowledge” datubāzē.
- Brīvajā laikā interesējas par mežu, dārzu, māju, peldēšanu, orientēšanās sportu.
- Citiem ieteiktu pavadīt daudz laiku dabā.
- Dzīves moto: „Izprast savas kļūdas un no tām mācīties”
Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.
Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!
