MĒNEŠA PĒTNIEKS: Labvēlīgais kritiķis un meklētājs Valdis Tēraudkalns

Pirms gada izdotā grāmata "Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā" par valsts un baznīcas attiecībām radīja iemeslu jaunām sabiedrības diskusijām. Valda Tēraudkalna vēlme veidot dialogu ar sabiedrību bija veiksmīga, un šobrīd top vēl viena grāmata. Kas raksturotu Valda Tēraudkalna būtību? Cilvēkam nav nemainīgas būtības. Tas, kas šobrīd liekas svarīgs, pēc gada var likties nenozīmīgs. Šobrīd profesionāli apzinos sevi gan kā teologu, gan kā reliģijpētnieku. Pagātnē abas nozares brīžiem bijušas savstarpējā spriedzē, bet mūsdienās tās lielākoties sadarbojas. Esmu racionālists, tomēr ar dziļu cieņu izturos pret katra cilvēka pārliecību, arī tādu, kas man liekas iracionāla un nepieņemama. Reliģijpētniekiem aizvien svarīgs Emīla Dirkheima izteikums, ka pētniekam nav maldīgu reliģiju. Ikviena reliģija atspoguļo kāda laikmeta cilvēku ilgas, vēlmes un meklējumus, arī sociālās tendences, kuras valda sabiedrībā. Savukārt teoloģija nav zinātne par Dievu, bet par to, kā atsevišķi cilvēki un ticīgo kopienas ir skaidrojušas Dievu un pasauli gadsimtu gaitā. Kāda ir atšķirība starp akadēmisko teologu un reliģijpētnieku? Reliģijpētniecība aplūko reliģijas kā kultūras un sociālos fenomenus. Akadēmiskā teoloģija, kura pastāv augstskolās un pētniecības centros, manuprāt, pēta, kā vēsturiski interpretēti reliģiski teksti, simboli un idejas, kā tās praktiski tiek īstenotas dzīvē, kā teoloģiju ietekmē konkrētas sociālās prakses. Tā cenšas atbildēt uz sava laika pasaules uzdotajiem dzīves „lielajiem” jautājumiem. Agrāk apgalvoja, ka reliģijpētnieks skatās uz pasauli distancēti, ārpus ticīgo kopienas, turpretī teologs skatās no iekšpuses. Mūsdienās šīs lietas pārklājas. Zinātne nav brīva putna lidojums, zinātnieku vienmēr ietekmē tradīcija, pie kuras viņš pieder, arī zinātnes birokrātija. Viņš vienmēr ir kādas kopienas dalībnieks, kuras viedokli apzinās un pārstāv. Kāds ir bijis jūsu ceļš līdz teoloģijai? Interese par teoloģiju radās padomju laikā. Skolas gados aizrāvos ar ārzemju radio staciju klausīšanos, kurās bija programmas par reliģiju. Cilvēkam, kura ikdiena pagāja apstākļos, kur baznīca iedzīta pagrīdē, fakts, ka par reliģiju var runāt tik brīvā veidā, bija kas īpašs. Dzirdētā informācija likās ļoti eksotiska. Kad vecākiem teicu, ka gribētu studēt baznīcas vēsturi, viņiem tas bija šoks, jo tajā laikā tas bija labākais veids, kā sabojāt karjeru. Kad pēc padomju sistēmas sabrukuma šādas iespējas parādījās ārzemēs, radiem likās, ka tā nav labākā izvēle, ka ar šādu izglītību neko nevar iesākt, taču, laikiem mainoties, viņi saprata, ka jaunajos apstākļos reliģija ir ļoti aktuāla. Ko jūs domājat par sabiedrības stereotipiem, kas attiecināti uz teologiem? Daļā ticīgo valda priekšstats, ka akadēmiskie teologi un reliģijpētnieki ir reliģijas noliedzēji, jo racionālisma dēļ zaudējuši ticību. Tomēr daudzi reliģijpētnieki nebūt neslēpj, ka ir ticīgi cilvēki. Arī baznīcai ir vajadzīga akadēmiskā pieeja, lai tā nekļūtu par sektu un būtu dialogā ar apkārtējo sabiedrību. Akadēmiskie teologi ir kā labvēlīgi kritiķi. No vienas puses, viņi parasti ir kādas kristīgās konfesijas pārstāvji, no otras puses, viņi vēlas kritiski paust viedokli par to, kas šajās konfesijās notiek. Jāapzinās, ka nevienam no mums nepieder pēdējais vārds jautājumos par Dievu. Mēs visi esam meklētāji. Manuprāt, mūsdienās izplatītākais stereotips par teoloģiju ir „visi teologi ir topošie mācītāji”. Tas tiešām ir stereotips. Teoloģija nav saistīta vienīgi ar kādu reliģisko vidi, tā ir daudz plašāka. Piemēram, daudzās Rietumu augstskolās ir populāra politiskā teoloģija, kurā pētī reliģijas un politikas mijiedarbību. Viens no LU Teoloģijas fakultātes darbības virzieniem ir reliģijpētniecība, kas piesaistīta kādai konkrētai reliģijai. Pastāstiet, lūdzu, par savām pētnieka gaitām. Nesen kopā ar Denisu Hanovu publicēju grāmatu par Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģiju, kurā atklājas kvazireliģiskie aspekti. Analizēju valsts un baznīcas attiecības autoritārā režīma laikā. Šobrīd strādāju pie grāmatas par reliģijpētniecības vēsturi un aktualitātēm, galvenajām tēmām mūsdienās. Līdz šim nekas tāds Latvijā nav bijis publicēts, es pats daudz mācos šīs grāmatas rakstīšanas procesā. Ikdienā esmu mācījies gan no kolēģiem, gan studentiem, jo viņu jautājumi ir stimuls, kas paver jaunus apvāršņus. Pētniecībā nepieciešamas gan zināšanas, gan interese, jo orientēties lielajā, pretrunīgajā faktu jūklī ir māksla, ko nevar apgūt mehāniski. Pasniedzējam nav jāizliekas, ka viņš zina visu, un ir labi atzīt, ka arī mēs paši izglītojamies. Kas pašlaik teoloģijas zinātnē ir vēl līdz galam neizzināts? Ņemot vērā ierobežoto finansējumu, Latvijā ir daudz jomu, kuras ir pētnieciski aktuālas. Man saistoša šķiet 19. – 20.gs. Latvijas baznīcas vēsture, jaunas reliģiskās kustības, arī politiskā teoloģija, jo mani interesē varas un reliģijas aspektu pārklāšanās. Daudz runā par to, ka no baznīcas atdalītās varas sakralizācija ir pētāms fenomens, jo reliģija neizzūd, bet tās vietā tiek sekularizēta vara un tās simboli, kas visspilgtāk redzams autoritārās un totalitārās sabiedrībās, bet ne tikai. Piemēram, pirms vairākiem gadiem ar attaisnojošu spriedumu beidzās tiesas process, kurā kāds cilvēks tika apsūdzēts par necienīgu izturēšanos pret Latvijas karogu. Tas ir tipisks varas simbolu sakralizācijas gadījums. Daudz netrūka, ka pārāk centīgi ļautiņi būtu izdomājuši rituālu „cienīgai” nolietota karoga iznīcināšanai. Vai sabiedrība savā ziņā nebaidās no zinātniekiem un viņu atklājumiem? Sabiedrību interesē jautājumi, kas skar vēsturi. Cita lieta ir tas, ko cilvēki sagaida. Zinātnieku kritiskais redzējums brīžiem konfliktē ar cilvēku ticējumiem un mītiem. Tas, ka sabiedrība rada šādus pieņēmumus, ir normāls process. Taču zinātne nav ārpus tā, zinātne nav kādā stikla kalnā, tā rada pati savus mītus, ko apgāž nākamā zinātnieku paaudze. Visi esam vienā laivā. Vai teologs var būt cilvēks, kas ir neticīgs? Varbūt pirmajā brīdī tas liksies pārsteidzoši, tomēr mana atbilde ir – jā. Mēs jau nevaram izmērīt ticību, un paši ticīgie gadsimtu gaitā ir strīdējušies par to, ko nozīmē ticība vai neticība, kas ir pareizi vai nepareizi ticošs. Līdz ar to nav mēra, ko varam pielikt cilvēka ticībai, to nevaram definēt viennozīmīgā un vienkāršā veidā. Jūs esat Latvijas Bībeles biedrības ģenerālsekretārs, un tās mājaslapā ir laika atskaite līdz jaunā Bībeles tulkojuma atvēršanai 13.oktobrī. Šis ir jauns Bībeles tulkojums no oriģinālvalodām. Darbs pie šī projekta noritēja kopš 1995.gada. Šis ir trešais nozīmīgākais Bībeles tulkojums Latvijā. Pirmais bija Ernsta Glika tulkojums 17.gs. beigās, pēc tam 1965.gada izdevums, kas iznāca emigrācijā ārpus Latvijas. Mana joma nav Bībeles tulkošana, taču, darbojoties Bībeles biedrībā, esmu administrējis šo projektu. Latviešu literārā valoda mainās, tāpēc dabīgi, ka vajadzīgi jauni tulkojumi. Šis projekts nu ir noslēdzies, Bībeles Dienvidkorejā ir iespiestas un saņemtas. Kāda ir sajūta, ka 17 gadus ilgais darbs ir noslēdzies? Tas ir bijis ilgs laiks. Vienbrīd pat likās, ka tas nekad nebeigsies. Domāju, ka tas ir labi izdarīts darbs, tas ir ieguvums visai Latvijas kultūrai, jo Bībele ir ne tikai reliģisks, bet arī kultūras teksts. Kāds ir jūsu mērķis zinātniskajā jomā? Apzināt lietas, kas mazāk pētītas un aktualizētas Latvijā. Vēl nav izsmelts jautājums par dažādām politiskajām ideoloģijām un reliģiskajiem faktoriem tajās. Pašlaik saistībā ar savu topošo grāmatu cenšos apzināt jaunākās pieejas un tendences reliģijpētniecībā. Jāatzīst, ka rakstīšanas process notiek pakāpeniski, ar pārtraukumiem, jo nav iespējams tam veltīt laiku katru dienu. Lielu impulsu sniedz iespējas, kad varu izmantot ārzemju bibliotēkas. Ar patiku atceros vizītes Oksfordā, jo svarīga ir apkārtējā telpa – bibliotēkas interjers, grāmatu veikali, viduslaikos celtās koledžas. Jā, arī vīns un šerijs koledžu vakariņās veido akadēmiskās vides estētiku. Nevaru iedomāties grāmatas rakstīšanu pie minimālisma stila galda, baltām tapetēm un garlaicīgām biroja mēbelēm. Pētnieka paradīze! Jā, īsta pētnieka meka! Šobrīd aktuālākais ir atkal atrast laiku, lai varētu doties uz turieni. Grāmata par Ulmaņlaiku "Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā" izraisīja diskusijas sabiedrībā, izskanēja visdažādākie viedokļi. Daži interneta komentētāji piekrita, daži ne, kāds pat rakstīja, ka jūsu kaķis Jorks ir labāks vēsturnieks nekā jūs. Daži bija aizkaitināti, ka grāmatu veltījām kaķim, bet – kāpēc gan ne? Kāpēc kaķis ir ar kaut ko sliktāks? Cits jautājums, vai mēs protam savu viedokli pateikt toleranti un argumentēti. Grāmatas mērķis nebija slavināt vai noliegt Ulmaņa lomu, bet gan paraudzīties uz to kritiski. Mūsdienu Latvijā visvairāk valsts attīstībai kaitē nekritiska domāšana, primitīvs, provinciāls nacionālisms, domāšanas paradigma, kurā valda bailes, nedrošība, nevēlēšanās atvērties pārmaiņām, kas galu galā visai sabiedrībai varētu nest ko labu. Zinātniekam ir skarba dzīve – vienmēr atradīsies kāds, kas nepiekrīt un kritizē. Ja no tā bail, tad jāpēta kukaiņu dzīve vai viduslaiki. Būt zinātniekam nozīmē piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos, nebaidīties no nepiekrišanas. Ja zinātniska darba rezultāti dara cilvēkus dusmīgus, tas liecina, ka tie nav garlaicīgi un attālināti no dzīves.  

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

 

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītāju.

 

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!