MĒNEŠA PĒTNIEKS: Praktiķis, teorētiķis un gandrīz rakstnieks Jānis Pleps

J. Pleps jau paguvis iemantot cieņu juristu aprindās, kopā ar kolēģiem vēl studiju laikā sarakstot grāmatu „Konstitucionālās tiesības”, ko pašlaik izmanto jaunie studenti, kā arī autora kolēģi. Viņa "kontā" ir arī līdzdalība vairāku citu grāmatu tapšanā. Portālā politika.lv esat rakstījis, ka grūti par sevi ko teikt, neizmantojot ierasto CV formātu, tādēļ mūsdienu laikmets un gūglēšanas iespēja visu atvieglo. Ja nu iztēlojamies, ka gūglēšana nepastāv un jums jāpastāsta par sevi, kā jūs raksturotu Jāni Plepu? Es noteikti negribētu palikt tikai formāla CV līmenī ar grādiem, amatiem un publikācijām. Pirmā lieta, ko gribētu uzsvērt – gūstu gandarījumu no tā, ka esmu praktiķis. Esmu strādājis Satversmes tiesā kā tiesneša palīgs, šobrīd strādāju Saeimas Juridiskajā birojā pie Gunāra Kusiņa. Tas ir darbs, kas sniedz gandarījumu, jo iespējams redzēt arī ieguldītā darba ietekmi uz Latvijas tiesisko sistēmu. Otrkārt, man patīk zinātniskā pētniecība, jo īpaši rakstīšana. Jūtu gandarījumu arī lasot lekcijas un diskutējot ar studentiem par aktuāliem tiesību jautājumiem. Mēs, mācībspēki, nekad neiemācīsim visu, bet varam iemācīt strādāt ar avotiem, formulēt domu un pamatot savu viedokli, kas jurisprudencē ir svarīgi ne tikai zinātnes, bet arī prakses laukā. Tā kā vairāk specializējos konstitucionālajās tiesībās, man nav vienaldzīga arī šī valsts un tās tiesībpolitiskā attīstība. Universitātes devīze, kas ir arī tās ģerbonī – „Scientiae et Patriae” – „zinātnei un tēvzemei” gana precīzi raksturo konstitucionālo tiesību jurista darbu. Kas Jūs visvairāk piesaista konstitucionālajās tiesībās? Konstitucionālās tiesības nav redzamākā un reklamētākā tiesību nozare, jo pēc tās arī nav īsti plaša tirgus pieprasījuma. Tās ir pietiekoši specifiskas, jo šajā jomā nav tikai formālu tiesību normu piemērošana. Liela loma ir politiskajai situācijai, personībām, kas pieņem lēmumus, kā arī iesaistīto personu savstarpējām attiecībām un komunikācijai. Lielā mērā tās ir tādas kā politiskas tiesības. Tas gan nenozīmē, ka konstitucionālās tiesības būtu vienkāršas, ka neprasa noteiktas zināšanas vai prasmes. Juristu vidū diemžēl ierasts priekšstats, ka speciālas zināšanas un mācīšanās ir nepieciešamas, lai spriestu par civiltiesībām vai krimināltiesībām, savukārt konstitucionālajās tiesībās jebkurš ir lietpratējs, ja iegūts jurista diploms. Iespējams, konstitucionālo tiesību šarmu varētu ilustrēt neliels salīdzinājums ar kāršu spēlēm. Viena no latviešu iecienītākajām kāršu spēlēm ir „zolīte”, taču tā ir ļoti tehniska spēle. Spēlētājs ir atkarīgs no tā, kādas kārtis tam iedalītas un kādas kārtis pārējiem, tāpat „zolītē” darbojas dzelžaini likumi, kas paredz zināmu gājienu izdarīšanas kārtību. Konstitucionālās tiesības gan vairāk atgādina citu klasisko kāršu spēli, ko bērnībā saucām par „duraku”. Lai gan šī spēle šķiet ļoti primitīva un vienkārša, tā balstās uz spēlētāja prasmēm, jo nezināmo kāršu kava ir liela, bet tas, kādas kārtis izdalītas rokās spēles sākumā, nenozīmē, ka ar tām nav iespējams uzvarēt. Konstitucionālajās tiesībās tieši tāpat ļoti būtiskas ir jurista profesionālās prasmes un spējas. Par ko pētnieciskajā jomā jums ir lielākais gandarījums? Droši vien pagaidām nepārspējams sasniegums pētnieciskajā jomā joprojām ir 2004. gada grāmata „Konstitucionālās tiesības”, kuru uzrakstījām kopā ar Edgaru Pastaru un Ilzi Plakani. Grāmatas tapšana tiešām bija „forša”, mazliet revolucionāra, un esmu patīkami pārsteigts par popularitāti, ko tā iemantojusi. Arvien mīļāks kļūst promocijas darbs. Jebkurš tikko uzrakstīts teksts sākotnēji šķiet neizdevies, jo autors saskata tikai kļūdas un nepilnības, kā arī allaž šķiet, ka varēja vēl kaut ko uzrakstīt citādi. Kad paiet laiks, uz saviem tekstiem varam paskatīties it kā no malas un tad jau sāk šķist, ka, nemaz tik slikti nav. 2011. gadā ieguvāt tiesību zinātņu doktora grādu ar promocijas darbu "Satversmes iztulkošanas konstitucionāli tiesiskie un metodoloģiskie problēmjautājumi”. Jā, to šogad beidzot izdevu grāmatas formātā ar mazliet vienkāršotu nosaukumu „Satversmes iztulkošana”. Esmu mēģinājis to rakstīt ar zināmu mīlestību, jo darbā apkopoju starpkaru nozīmīgākos Satversmes piemērošanas gadījumus, kas parāda, kā politiķi savā starpā komunicēja un tika pieņemti būtiski lēmumi konstitucionālo tiesību jomā, centos sniegt vēsturisko fonu, jo tas patiesībā ir stāsts par ļoti spējīgiem Latvijas politiķiem un juristiem, kas ierobežotā laikā izveidoja tiesību sistēmu. Vai tiesību zinātņu doktora grāds ir noslēdzošais punkts jūsu studijām? Doktora grāda iegūšana ir interesants brīdis, jo dažkārt liekas, ka ar šo grādu dzīve beidzas. Ņemot vērā, ka Vācijā doktora grādu ir tiesības norādīt arī uz kapakmens, varētu domāt, ka doktora grāds ir visa beigas. Doktora grādu varētu uzskatīt par formālo akadēmisko studiju beigām, vismaz šobrīd noteikti. Tomēr tas nenozīmē, ka var vairāk nemācīties, jo jurisprudence strauji attīstās. Lai būtu formā un lietas kursā, nepārtraukti jālasa. Šobrīd populārs jēdziens ir „mūžizglītība”. Tā ir lieta, kas jurisprudencē ārkārtīgi svarīga, jo jurista izglītība nekad neapstājas ne pie viena grāda. Pašizglītošanās ir lieta, ko nekad nevar pabeigt. Pastāstiet, lūdzu, par savu pirmo grāmatu un to kā 2. kursā sākāt rakstīt! To uzrakstīju ar kolēģiem, studējot 2. – 3. kursā. Ar Edgaru Pastaru, kas šobrīd ir Valsts prezidenta padomnieks, un Ilzi Plakani, kas darbojas kā zvērināta advokāte. Kad šobrīd rodas kāda problēma konstitucionālajās tiesībās, ierasti ar Edgaru sākumā meklējam, ko paši par to esam rakstījuši. Pārsteidzoši, bet joprojām šajā grāmatā atrodam atbildes. Tas ir tāds brīnums, kas sniedz arī vislielāko gandarījumu. Jāteic, ka tam ir liels nejaušības raksturs. Paveicās, ka jau pirmajās lekcijās iepazinos ar Edgaru, principā visus šos gadus esam gandrīz vai sēdējuši vienā skolas solā. Konstitucionālo tiesību seminārā risinājām kādu uzdevumu, uzskatot, ka visu saprotam. Bet izrādījās, ka esam to atrisinājuši nepareizi. Par to, protams, ļoti sakreņķējāmies un gribējām pierādīt, ka tā nu gluži nav. Jauši vai nejauši sanāca tā, ka, veicot izpēti, lai pierādītu savu viedokli, sapratām, ka esam savākuši materiālus, lai uzrakstītu rakstiņu. Tas arī bija pirmais raksts, ko publicējām – par steidzamībām likumdošanas procesā. To savulaik nopublicēja žurnāls „Likums un Tiesības”. Metode bija atrasta, bija vēl daži aktuāli konstitucionālo tiesību jautājumi, par kuriem uzrakstījām rakstiņus jau žurnālam „Jurista Vārds”. Mūsu abu profesionālajā karjerā nozīmīga bija sadarbība ar žurnāla „Jurista Vārds” galveno redaktori Dinu Gailīti, jo viņa riskēja publicēt jaunu studentu pirmos pētījumus un saskatīja mūsu nākotnes potenciālu. Tad mūs uzrunāja līdzdalībai lielākā projektā par ārvalstu konstitūciju tulkošanu, kas dažādu iemeslu dēļ neizdevās, bet nolēmām salikt savākto informāciju kopā. Nebija domāts, ka radīsies tik apjomīgs darbs, viss tapa rakstīšanas procesā. Lielu atbalstu sniedza Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne un profesors Aivars Endziņš, kas mūs „pieskatīja” un beigās viss „uzrakstījās”. Varbūt tas bija iespējams tāpēc, ka bijām studenti un nekur vēl nestrādājām, jo grāmatas rakstīšana aizņēma ļoti daudz laika. Kāda ir sajūta, ka studenti vēl joprojām izmanto šo grāmatu? Jāteic, ka mazliet dīvaina, jo mums bija 20 – 22 gadi, kad to rakstījām, 2014. gadā šai grāmatai būs desmit gadi. Tas, ka šo gadu laikā nav tapis nekas līdzvērtīgs, ir mazliet dīvaini, jo nevar noliegt, ka ar Edgaru toreiz bijām tikai Satversmes izpratnes ceļa sākumā. Tās bija pirmās versijas, pirmie viedokļi par šiem jautājumiem. Patiesībā šobrīd abi izjūtam, ka jāsāk domāt par nākamo daļu, jo šajos gados noticis daudz kas – Saeimas atlaišana, ekonomiskā krīze, pilsoņu kopuma rosinātie referendumi. Vajadzētu izstāstīt, kāds ir mūsu vērtējums Latvijas valsts iekārtas attīstībai pēdējos desmit gados. Vai turpināsiet rakstīt? Rakstīšana nav mans pašmērķis. Mazliet  žēl, ka daudzi raksta, lai varētu iegūt kārtējo grādu un papildinātu savu publikāciju kopu. Es rakstu, jo gūstu prieku, un man tas sniedz gandarījumu. Ja kāds jautājums mani uzrunā, es to gribu izpētīt un uzlikt uz papīra. Pētniecībā un rakstīšanā man būtiska ir arī mākslinieciskā izpausme. Negribētu rakstīt rakstīšanas pēc, jo jebkuram rakstam jābalstās uz ideju, kuru jāformulē, jāpierāda un jāpārliecina citus par to. Ar rakstīšanu man ir līdzīgi kā Imantam Ziedonim ar dzejoļu rakstīšanu. Nevarat iedomāties, kāda ir sajūta, kad kā Imantam Ziedonim atnāk dzejolis, man atnāk raksts. Principā jau gatavs, atliek to tikai uzrakstīt, bet jūs to aizdzenat, lai netraucē. Spēju rakstīt dažādos žanros. Man ir gan formāli un smagnēji akadēmiskie raksti, gan mazliet dzīvīgāki zinātniskie raksti, gan pavisam viegla publicistika. Dažādi žanri rada jaunas stila iespējas, un atkarībā no raksta mērķa un lasītāju auditorijas atļaujos variēt ar žanriem. Šobrīd mazliet domāju, vai konstitucionālās tiesības var radīt tagad tik modernajā tvītu žanrā, pasakot visu domu 140 zīmēs. Ja ņemam vērā, ka tiesību normas ierasti arī ir īsas, pirmo likumu teksti varētu būt pirmie tvīti pasaules vēsturē. Iespējams, tvīti varētu būt noderīgi arī tiesību zinātnē. Tas gan paredz citādu pieeju – doma izdomāta, risinājums netiek atspoguļots, bet tvītā izskan tikai rezultāts. Juristu sabiedrībā jūs uzskata par autoritāti valsts tiesību jomā. Kas ir jūsu autoritātes? Grūti teikt, ka esmu autoritāte, tas prasītu lielāku dzīves pieredzi un vairāk sirmu matu, jo šīs lietas piedien smagnējam autoritātes jēdzienam. Tomēr vēlētos minēt vairākus cilvēkus, ar kuriem man patiešām paveicies sadarboties tieslietās un kuru viedoklis man ir būtisks. Man ļoti nozīmīga ir sadarbība ar Edgaru Pastaru. Darbojoties vienā tiesību nozarē, esam gan draugi un domubiedri, gan mazliet konkurenti, kopīgiem spēkiem izdarot daudz vairāk, nekā spētu katrs atsevišķi. Tāpat svarīgs ir Daigas Rezevskas un Anitas Rodiņas viedoklis, jo viņas abas ļoti būtiski ir ietekmējušas manu skatījumu uz tieslietām. Anita Rodiņa parādīja, ka konstitucionālās tiesības ir patiešām interesantas, savukārt Daiga Rezevska mācīja modernas demokrātiskas tiesiskas valsts izpratni un rosināja domāt par jurista lomu tiesiskās sistēmas pilnveidošanā. Noteikti vēlos minēt arī Ilmu Čepāni un Aivaru Endziņu, jo laikā, kad viņi bija Satversmes tiesas tiesneši, man bija tas gods strādāt par tiesneša palīgu. Tā bija ļoti intelektuāli bagāta un profesionāli vērtīga dzīves pieredze. Liela autoritāte ir Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Apbrīnoju šā cilvēka zināšanas, kā arī praktisko redzējumu par valsts tiesību attīstību. Esat piedalījies arī grāmatas ar Satversmes tulkojumiem svešvalodās veidošanā, bijāt tās zinātniskais redaktors. Šis bija ļoti interesants projekts, ko ierosināja VSIA „Latvijas Vēstnesis” valdes priekšsēdētāja Daina Ābele. Tā kā šogad aprit deviņdesmit gadi kopš Satversmei pieņemšanas un spēkā stāšanās, radās ideja izveidot māksliniecisku izdevumu, kas varētu kalpot kā mūsu valsts iekārtas reprezentācijas materiāls arī ārvalstīs. Sākotnēji bija plānota Satversmes izdošana tikai latviešu valodā un vairākās svešvalodās, bet tulkojumu sagatavošanas laikā radās ideja, ka nepieciešams Satversmes tulkojums arī lībiski un latgaliski. Domāju, ka šis izdevums, kas papildināts arīdzan ar Satversmes tapšanas apskatiem, fotogrāfijām un nozīmīgāko publikāciju par Satversmi apkopojumu, ir vērtīgs Satversmes jubilejas materiāls.  Jūsu bloga ierakstu nosaukumi ir ļoti saistoši, piemēram, „Piebriestošā prezidentūra”, „Sviesta roze valsts tortē” un „Tieslietas - vecie uzdevumi vecajos maisiņos". Rakstīšana jums ir ļoti tuva? Šos nosaukumus gan nevajadzētu piedēvēt man, tos parasti izvēlējās portāla redaktori. Bet, jums taisnība, es neesmu aizmirsis literārās prasmes. Domāju, ka mana vidusskolas literatūras skolotāja joprojām mazliet varētu pārdzīvot, ka nekļuvu par rakstnieku, jo viņa manā literārajā attīstībā saskatīja diezgan lielas iespējas. Neesmu aizmirsis tādus literāros paņēmienus kā kompozīcijas veidošana, kāpināšana, teksta ritms. Jurista darbā tas dažkārt noder, piemēram, gatavojot tiesu runas, jo tas ir tāds kā mazs monologs teātrī. Argumenti ir svarīgi, bet vēl jo svarīgāks ir to izkārtojums pareizā secībā, spēja ar tiem aizraut un pārliecināt. Rakstu daudz, varētu teikt, ka esmu profesionāls rakstītājs, jo ilgu laiku darbojos žurnāla „Jurista Vārds” veidošanā. Jurista darbs īstenībā ir tāds rakstītāja darbs, jo ļoti daudzas profesionālās lietas ir rakstīšana – normatīvo aktu, lēmumu, tiesai adresēto dokumentu sastādīšana ir rakstīšana. Tie ir mazi daiļdarbi, jo joprojām nav izdomāts stils kā varētu rakstīt bez radošuma, tikai tehniski kā matemātikas formulas. Gribētos, lai man būtu vairāk laika tieši zinātnisko rakstu rakstīšanai, taču neesmu metodisks rakstītājs. Ja nemaldos, Andrejs Upīts cēlās agri no rīta un līdz pusdienlaikam pārdesmit lappuses bija uzrakstītas, apbrīnoju šādus cilvēku. Man patīk domu izdomāt iepriekš, staigājot salikt visu pa plauktiņiem un, visbiežāk, tehniski rakstu pēdējā brīdī, piemēram, kad blakus jau stāv redaktors, kas saka: „Ja vēl pēc stundas nebūs, tad nodosim bez tava raksta”. Rakstīšanas ziņā paļaujos uz iedvesmu, ir sajūta, ka katrs raksts atnāk īstajā brīdī. Kur jums visbiežāk atnāk iedvesma? Piederu Sokrāta stila cilvēkiem – man iedvesmai vajag dialogu. Vairāki raksti ienākuši prātā pēc intelektuālām sarunām vai diskusijām ar konkrētiem cilvēkiem. Cenšos savos lielākajos darbos pateicībās norādīt tos, kas iedvesmojuši, bijuši līdzās. Sarunas ir tas brīdis, kad uzšķiļas kāda doma, ko atliek tikai noformulēt. Dzīvoklī uz loga palodzes pie rakstāmgalda esmu sakārtojis sev nozīmīgo cilvēku fotogrāfijas iedvesmai, kad sēžu un tehniski lieku kopā kārtējo rakstu. Vai nenogurstat no izvēlētās profesijas? Par laimi, pagaidām vēl nē. Manuprāt, pārāk agri būtu stāstīt par izrakstīšanos, ambīciju piepildīšanu vai to, ka jūtos noguris. Jurisprudencē viss sākas tikai pēc 40 gadu vecuma. Smejos, ka man ir pārāk maz sirmu matu un joprojām dzīvoju avansā. Tas, ko šobrīd daru gan kā praktiķis, gan zinātnieks, ir tikai gatavošanās posms nozīmīgākiem izaicinājumiem. Kur redzat sevi pēc desmit gadiem? Ceru, joprojām būs iespēja lasīt lekcijas Juridiskajā fakultātē. Ceru, ka tur strādās tie mācībspēki, kas bija mani jurisprudences skolotāji un ar kuriem ir gods būt kolēģiem. Ceru, ka prakse joprojām sagādās vilinājumu. Svarīgi, ka jurists ir ne tikai teorētiķis, bet arī praktiķis. Atšķirībā no eksaktajām zinātnēm, kur var sēdēt laboratorijā un meklēt jaunas formulas, jurisprudencē ļoti svarīgi just prakses un teorijas ciešo saistību – kādas idejas valda praktiķos un kā tiek mācīti jaunie juristi. Kad pirmoreiz gāju praksē, bija klasiskā leģenda, kad absolvents aiziet uz darbu un viņam jautā, vai augstskolā kaut ko mācīja. Viņš atbild: „Jā, mācīja!” Un viņam saka: „Nu, tad aizmirstiet to, dzīvē viss notiek savādāk”. Tas ir traģiskākais, kas var būt, tāpēc svarīgi, lai tieslietu teorijas un tieslietu prakse būtu pēc iespējas tuvas.  Kāda ir jūsu mācīšanas taktika, lai nebūtu lielās atšķirības starp studijām un reālo dzīvi? Rosinu studentus domāt, risinām reālus gadījumus. Sevišķi man patīk semināri, kur analizējam spriedumus, jo parasti paliekam atbildes līmenī – Augstākā tiesa tā ir teikusi, viss. Rosinu studentus domāt, kāpēc Augstākā tiesa tā pateikusi. Kuri bijuši tie faktori, kas izšķīra šo lēmumu, piemēram, tiesneša personība, lietas fakti vai sociālais konteksts. Fenomenālākais jurisprudencē ir tas, ka lielās lietas bieži vien ir atkarīgas no pavisam maziem faktoriņiem, kurus bieži neviens pat neievēro. Minējāt, ka nepiekrītat, ka ir juristu pārprodukcija, jo uzskatāt, ka ir pārāk daudz cilvēku ar diplomu kabatā, kas tikai tēlo, ka ir juristi. Joprojām tā uzskatāt? Man šķiet, ka joprojām cilvēkam, kas sevī jūt izaicinājumu kļūt par labu juristu, ir ļoti labas karjeras iespējas. Jurists nav tikai arodnieka profesija, kurā jāapgūst tehniskas dokumentu sastādīšanas un aprites prasmes. Jurists ir kas vairāk. Juristam ir svarīga profesionālā ētika un atbildība, vajadzētu saprast, ka no mūsu lēmumiem atkarīgs ne tikai vienas konkrētas lietas iznākums, mēs ietekmējam arī nākotni, ik dienu veidojam Latvijas tiesisko sistēmu. Tas ir nežēlīgs darbs pašam pret sevi, ja neesam uz to gatavi, varbūt jāmeklē kas cits. Jurisprudencē ir daudz tehnisko lietu, kas jāpārzina, tomēr būtiski, ka nedrīkst pazaudēt tiesību virsmērķi – tiesību sistēmai jābūt taisnīgai, pareizai. Juristam jādomā šajās filozofiskajās kategorijās – kas ir pareizi, kā būtu taisnīgi. Jurisprudencē jābūt mazliet filozofa skatījumam uz lietām. Kas ir galvenā doma, ko gribat nodot saviem studentiem? Gribētu, lai cilvēki ir laimīgi. Joprojām vēlos uzrakstīt rakstu, vai laime ir juridiska kategorija, jo man šķiet, ka 21. gadsimta cilvēki neprot būt laimīgi. Viduslaiku cilvēki, kas dzīvoja salīdzinoši ierobežoti savā brīvībā, bija daudz laimīgāki, jo nedomāja par tik daudzām lietām kā mēs šobrīd. Viņiem nebija jāpieņem tik daudz lēmumu kā mums, jo, iespējams, mēs dienas laikā pieņemam tik lēmumu, cik viduslaiku cilvēks pieņēma mēneša laikā. Tad jājautā, kā cilvēkam būt laimīgam. Studentiem jāsāk ar to, vai izvēlēta pareizā studiju programma un vai visu mūžu viņi būtu gatavi veltīt tieslietām. Vai jūs pats esat laimīgs? Savā dzīvē esmu bijis ļoti veiksmīgs, man visu laiku sasodīti veicies daudzās jomās. Paraugoties uz to, kas ir izdarīts, domāju, ka nebūtu pamata būt neapmierinātam. No otras puses, esmu pārliecināts, ka joprojām kaut kādā ziņā jābūt neapmierinātam ar sevi, jājūt jauns izaicinājums. Ja liekas, ka pēdējās lielās kaujas izcīnītas pirms gadiem pieciem un profesijā nav iespējams rast jaunus izaicinājumus, tad vienkārši vairs nav jēgas, jādara kas cits. Kas jūs būtu, ja nebūtu jurists? Skolas gados mani aizrāva vairākas lietas – literatūra, vēsture, katoļu teoloģija. Šķita, ka jurisprudencē to visu varētu salikt kopā. Joprojām savus rakstus un karjeru esmu balstījis uz šīm lietām: dziļām zināšanām vēsturē, uz pietiekami labām literārajām prasmēm un katoļu teoloģijā ietvertajām atziņām par filozofijas nozīmi un atbildīgumu. Esat izmēģinājis spēkus arī citās tiesību nozarēs? Jurisprudencē katrs savā nozarē ir tik dziļi, ka blakus nozares liekas kā tālas galaktikas. Ātri nonācu pie konstitucionālajām tiesībām, līdz ar to man mazliet izpalika sevis meklēšana dažādās tiesību nozarēs. Tomēr konstitucionālajām tiesībām ir liela priekšrocība – ikviens tiesību jautājums ir apspriežams no Satversmes perspektīvas un tās var skart jebkuru dzīves jautājumu. Tādēļ konstitucionālo tiesību juristiem ir nepieciešamas arī zināšanas un prasmes citās tiesību nozarēs. Ikdienas darbā Saeimas Juridiskajā birojā, strādājot pie Saeimas atbildes rakstiem Satversmes tiesai, esmu spiests iedziļināties dažādu tiesību nozaru problēmjautājumos, lai varētu mēģināt pārliecināt Satversmes tiesu, ka lietā apstrīdētā tiesību norma atbilst Satversmei. Kas ir jūsu lielākais izaicinājums konstitucionālajās tiesībās nākotnē? Neapstāties pie sasniegtā. Negribētu, lai grāmata „Konstitucionālās tiesības” arī vēl pēc 10 vai 20 gadiem paliktu personiski svarīgākais, kas bijis. Konstitucionālajās tiesībās interesantās lietas rodas tad, kad sabiedrībā un valstī ir sarežģījumi, piemēram, nesenā ekonomiskā krīze, Saeimas atlaišana, aktuālie referendumi par krievu valodu un nepilsoņiem. Mums, konstitucionālo tiesību juristiem, tas nozīmē ļoti lielu pieprasījumu gan plašsaziņas līdzekļos, gan akadēmiskus un profesionālus izaicinājumus, tomēr tas bieži vien nenāk par labu sabiedrībai un valstij. Mēdzu jokot, ka nevajag vēlēt konstitucionālo tiesību juristiem interesantus notikumus. Droši vien labāk būtu labāk novēlēt, lai mēs paliekam viena garlaicīga, paredzama, skandināviska valsts, kurā lielākie notikumi palikuši pagātnē. Tādā gadījumā jums vairs nebūtu darba. Varētu pievērsties akadēmiskām lietām, pētīt Satversmes un konstitucionālo tiesību vēsturisko attīstību, ārkārtīgi daudz pētījumus varētu veikt salīdzinošā perspektīvā, raugoties, kādas ir citu valstu konstitucionālās tiesības un meklējot kopīgas likumsakarības. Droši vien zinātniekiem un praktiķiem atliktu vairāk laika domāt par nākotnes risinājumiem. Jebkurā zinātnē vienmēr būs vieta jauniem pētījumiem un nekad nekas nav izdomāts līdz galam. Konstitucionālajās tiesībās arī būs gana daudz vietas radošumam un inovācijām. Par juristu piedzimst? Domāju, ka ir kāda talanta dzirksts, ar kuru piedzimst labi juristi. Tomēr daudz svarīgāks ir darbs, izveidojot un pilnveidojot sevi kā juristu. Zināšanas, prasmes un profesionālā ētika ir lietas, ko jāapgūst pašam. Taču papildus tam nepieciešama taisnīguma sajūta un demokrātiskas, tiesiskas valsts vērtību orientācija. Vai uzvalks neuzliek ierobežojošus rāmjus? Katrai profesijai ir savs profesionālais tērps, un ar to ir jāsarod. Juristam dzīve tradicionāli paiet uzvalkā ar kaklasaiti. Man tas nerada ierobežojuma sajūtu.     Sarunājam, ka pirms publicēšanas atsūtīšu rakstu un pabrīdinu, lai viņš nepievērš uzmanību tam, ka, iespējams, to sūtīšu vēlā naktī. Uz to Jānis Pleps atbild: „Nebrīnieties, ka es atbildēšu, es parasti pa naktīm gana bieži rakstu. Visockim bija strofa: я пишу по ночам, по ночам больше тем*”. *Rakstu naktīs, naktīs ir vairāk tēmu. Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.