MĒNEŠA PĒTNIEKS: Andrejs Vasks par vidutājiem starp mēmu lietu un dzīvu stāstu

Profesors intervijas laikā soli pa solim iezīmēja Latvijas arheoloģijas zinātnes attīstības spilgtākos posmus, sākot ar 18. gadsimtu, kad tā vēl ir kolekcionārisma līmenī, padomju laikā plaši izrakumi tikuši veikti, kad uz Daugavas sāka būvēt spēkstacijas, bet 20. gs. 90. gados sākumā ir klusums arheoloģijas attīstībā Latvijā – nedaudz izrakumu, savukārt deviņdesmito gadu otrā pusē sākas atdzīvošanās, kad kopā ar kolēģi Armandu Vijupu, līdz ar profesora Jura Zaķa, tolaik Latvijas Universitātes rektora atsaucību, atjaunota arheoloģisko prakšu tradīcija. Bet par to, kā sokas šobrīd – sarunā. Tikko esat pārradies no ekspedīcijas – veicāt arheoloģisko izpēti. Pastāstiet, lūdzu, kur Jūs bijāt, un ko ievērojamu atklājāt. Šovasar ar studentiem bijām izpētes ekspedīcijā – pilskalnā pie Skrundas – Krievu kalnā. Nolūkam doties turp ir sava interesanta priekšvēsture. Sākotnēji nebija īsti skaidrības, vai tas ir pilskalns, vai tomēr – nav. Savā laikā pazīstamais Latvijas pilskalnu apzinātājs un pētnieks Ernests Brastiņš 20. gs. 30., 20. gados šo kalnu par pilskalnu neuzskatīja, jo tam neesot pilskalnam raksturīgo pazīmju. Tomēr jautājums palika neatbildēts – ņemot vērā to, ka sarakstos, kuros pilskalni tiek uzskaitīti šī pilskalna nosaukums neparādījās, tanī pat laikā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas datubāzē atrodams ieraksts, ka Skrundas Krievu kalns ir pilskalns. Turklāt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Arheoloģijas departamentā jau ap 20. gs. 30. gadiem ir ienākuši daži atradumi no šīs apkaimes – māla trauku lauskas, ar īpašu švīkājumu virspusē, kā nejauši atradumi, tas zināmā mērā liecināja par to, ka šī keramika un šī nocietinātā dzīvesvieta – Krievu kalnā – varētu attiekties uz vēlo bronzas laikmetu. Tā kā Latvijas rietumu daļā Bronzas laikmeta pieminekļi ir mazāk pētīti kā Latvijas austrumos, mūsu fakultāte studentu arheoloģiskās prakses šobrīd rīko Rietumlatvijā. Tālab izpētei izvēlējāmies šo Krievu kalnu. Tur pavadījām trīs nedēļas, notika izrakumi un iegūtie rezultāti – pietiekami interesanti, kas, protams, vēl jāizvērtē. Atklājām nocietinājumu paliekas, tātad nav šaubu, ka tas ir pilskalns – nocietināta dzīvesvieta, tas attiecas uz vēlo bronzas laikmetu. Tika atrastas daudz māla lauskas – kā jau parasti – tā ir raksturīgākā dzīvesvietu pazīme.

Ir, protams, [daudzi] vēl citi atradumi arī – viena studente atrada interesantu rotadatu – gliemezī satītu galvu, kādu pagaidām otru es Latvijā nezinu. Vēl viens jauks atradums – dzintara pogas fragments.

Priekšmetisko atradumu nav sevišķi daudz, taču visas celtniecības paliekas, nocietinājuma sētas un citi atradumi liecina, ka tas ir pilskalns, kas ticis apdzīvots vēlajā bronzas laikmetā – no 1100. gada līdz apmēram 500. gadam pirms Kristus dzimšanas. Iespējams, ka ticis apdzīvots arī pēc tam – periodā, ko mēs dēvējam par senāko dzelzs laikmetu – laikā no 500. gada līdz ēru robežai. Tur pagaidām datējošu atradumu nav. Aizvēsture ir vēstures senākais posms un arheoloģiskie izrakumi – būtisks izziņas avots pētniekiem – ar to izpētes un rezultātu palīdzību tiek veidota izpratne skolēniem jau pamatskolā. Izpratne par to, kas ir ģimene, tauta un Dzimtene, arī par to, kā dzīvojuši mūsu priekšteči, sākot ar pirmajiem ienācējiem mūsu zemē pirms daudziem gadu tūkstošiem, un beidzot ar Latvijas teritorijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, sadzīvi, materiālo un garīgo kultūru. Kā vēl Jūs, lūdzu, papildinātu un raksturotu arheoloģijas un arheoloģisko izrakumu nozīmi mūsdienu Latvijā. Arheoloģiskie izrakumi ir veids, kādā tiek iegūti šie vēstures avoti, ar kuru palīdzību mēs skaidrojam Latvijas vēstures senāko posmu. Pirmām kārtām tā ir aizvēsture – posms, par kuru nav rakstīto avotu. Arheoloģiskie pētījumi notiek arī tā sauktajā vēsturiskajā laikā, tā ir viduslaiku un jauno laiku arheoloģija. Šiem izrakumiem varbūt nav tik svarīga nozīme, kā aizvēstures posma izrakumiem. Šo izrakumu materiāls ir kā mazs ķieģelītis, ko varam ielikt aizvēstures rekonstruējamā celtnē. Pati aizvēsture – tā ir mūsu vēstures rekonstrukcija. Tas ir tas, kā mēs šos faktus, šos arheoloģiskos materiālus sagrupējam, ko mēs no tiem varam izsecināt, kā mēs interpretējam.

Zināmā mērā tā ir rekonstrukcija – no mēmas lietas uz dzīvu stāstu pa vidu stāv pētnieks, kas mēģina – it kā mēmos – lietiskos avotus – tulkot cilvēkam saprotamā valodā.

Un bez šaubām, ka tiem ir ļoti liela nozīme, jo rakstītie avoti Latvijā, tāpat, kā, piemēram, Skandināvijas valstīs, parādās salīdzinoši vēlu. Kā Jūs skaidrotu vienkāršam cilvēkam, cilvēkam, kas nav saistīts ar arheoloģiju – kas ir šī zinātne. Arheoloģija ir zinātne ar lāpstu – smejot var sacīt tā. Taču nopietni runājot – arheoloģija ir viena no vēstures zinātnes apakšnozarēm, kas pēta cilvēku atstātās materiālās liecības. Un uz to pamata cenšas rekonstruēt pagātnes dzīves norises. Ar arheoloģiju var pētīt gan ļoti, ļoti senas pēdas – gan akmens laikmeta, neolīta, mezolīta, pat paleolīta, gan ar arheoloģiju var pētīt arī vakardienu, samērā neseno pagātni. Pēc neatkarības atgūšanas ļoti plašu rezonansi ieguva, tā dēvētā, terorarheoloģija, proti, izmantojot arheoloģiskās metodes, tika veikti izrakumi dažādās valsts terora upuru apbedīšanas vietās, noslepkavošanas vietās. Piemēram, igauņi atrada tādejādi sava prezidenta Konstantīna Petsa apbedījuma vietu Igaunijā. Latvijas grupa, kurā es arī piedalījos, braucām uz Krasnavodsku meklēt Kārli Ulmani. Bet neatradām, jo bija pavisam citādi apstākļi. Tā kā ar arheoloģiju var pētīt visdažādākos laika posmus – tie arheoloģiskie objekti, kas ir vecāki par divsimts gadiem, tie ir īsti arheoloģiskie objekti, bet tie, kas par divsimts gadiem jaunāki – iegūst vēstures pieminekļa statusu. Iepazīstoties ar Jūsu profesionālo darbību, sasniegumiem, atklājumiem, jāsecina, ka paveikto caurstrāvo enerģisks valdzinājums. Jūsu darbošanās aizrauj arī mundru studentu pulkus – nākamos arheoloģijas speciālistus, mēdzat strādāt pat atvaļinājuma laikā, jo zināms, ka zinātniskais darbs dažkārt prasa nepārtrauktību. Kas ir dzinulis?

Mēdz jokot, ka arheoloģija nav zinātnes nozare, bet gan – diagnoze. Turklāt ir taču vēlme, aizejot no arheoloģijas, atstāt aiz sevis kādu, kas turpina strādāt.

Tāpēc būtisks ir darbs ar studentiem. Latvijā gan nav ļoti daudz iespējamo darba vietu diplomētam arheologam, taču tās, kas ir, esam aizpildījuši – Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļa, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, kur ir pietiekami liela Arheoloģijas nodaļa jeb departaments, arī tur mūsu jaunie cilvēki strādā. Arī Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, Rīgas vēstures kuģniecības muzejs, kur gan nav sevišķi liela nodaļa cilvēku skaita ziņā. Tā, ka arheoloģijā ieinteresēti cilvēki aizvien ir un skaits pieaug. Par to man liels prieks. Interesi pierāda arī studentu vēlme, beidzoties vienai arheoloģiskajai praksei, gaidīt jau nākamo. Un šādi interesenti nāk pie manis pieteikties, lai iegūtu vietu darbam uz lauka jau citās – nākamajās ekspedīcijās. Visu vēlmes pat nevar apmierināt šajā ziņā. Tā ir sava veida aizraušanās jaunajiem arheologiem. Man savukārt, tas ir zināms pedagoģiskais darbs – ievirzīt aizvien jaunus cilvēkus. Tomēr noteikti ir arī grūtumi – ne tā spožā puse. Ar ko, piemēram, būtu jārēķinās jaunam entuziastam, Latvijas vēsturi pētīt ar lāpstiņu kāram censonim, kurš nolēmis studēt arheoloģijas zinātni. Ko Jūs viņam sacītu? Domāju, ka pētnieks arheoloģijā ļoti neatšķiras no klasiska vēstures pētnieka. Ir jāstudē, pirmkārt, avoti. Tie ir rakstītie dokumenti. Arheologam tie ir lietiskie materiāli – jo vairāk viņš spēj, studē, apzina, jo plašāks viņa redzesloks. Otra lieta – jāseko līdzi jaunākajai arheoloģiskajai literatūrai – gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Zinātniskais darbs ir viena no radošā darba formām. Vairumā gadījumu tā norisinās visa mūža garumā. Vecākās paaudzes zinātnieki, aizejot pensijā, taču turpina strādāt – pētīt, rakstīt. Cik vien spēks atļauj. Par ēnas pusēm? Katrā darbā ir savi grūtumi. Kaut vai prakses organizējot – pirmais ir finansu jautājums. Šeit lielu pateicību varu izteikt Valsts Kultūrkapitāla fondam, kas atbalsta jau no paša sākuma – no 1999. gada. Bez viņu atbalsta šādus lauka pētījumus – arheoloģiskos izrakumus veikt nebūtu iespējams. Līdz ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes līdzdalību. Tad jāraksta projekti, jāiegūst izrakumu atļaujas no Valsts pieminekļu inspekcijas. Bet tie nav nepārvarami grūtumi, vairāk dēvējami par darba sastāvdaļu. Kurzemes pilskalni, Īdeņa pie Lubānas ezera, senas apmetnes Latgalē un daudzas citas vietas. Vai ir kāda interesanta papildvērtība, strādājot tik dažādās vietās Latvijā – ne tikai veicot arheoloģiskos izrakumus, bet arī līdzāsesošā, neiztrūkstošā komunikācija ar vietējiem cilvēkiem – apkārtnes ļaudīm. Protams. Jo viens no arheologu pienākumiem un uzdevumiem ir aptaujāt vietējos iedzīvotājus, vai viņi ko zina saistībā ar to, kas tobrīd interesē pētnieku. Varbūt viņu rīcībā nokļuvis kāds atradums. Tiek arī rīkotas, tā dēvētās, pieminekļu apzināšanas ekspedīcijas. Konkrētajā vietā pētnieku grupa iet pa mājām un iztaujā, vai nav atrastas kādas lietas, vecas mantas, kauli. Tādā veidā tikuši atklāti daudzi arheoloģiskie pieminekļi. Ar vietējiem cilvēkiem tiek uzturēti kontakti. Arheologa profesija ir pietiekami reta, lai raisītu cilvēkos interesi – ko tad viņi tur dara? Turklāt arheologus bieži jauc ar ģeologiem, jo laikam jau ģeologi ir plašāk pazīstami. Turpinot par komunikāciju – ir sadarbība arī ar pašvaldībām. Ja viņi vēlas, mēs mēdzam sūtīt arī materiālus – fotogrāfijas, aprakstus par to, kas konkrētajā vietā noticis, kas ir atrasts. Jau ieskicējāt nianses, bet pastāstiet vēl, lūdzu, par sadarbību ar studentiem. Kāda ir mūsu jaunā arheologu paaudze? Sadarbība jau sākas kursa darbu rakstīšanas laikā. Izvēloties tēmas 1. studiju kursa laikā, viena daļa dod priekšroku arheoloģijai. Studenti nāk uz katedru, kur esam trīs mācībspēki – bez manis vēl asociētais profesors Armands Vijups un fakultātes dekāns docents Andris Šnē. Tēmas izvēlē būtisks aspekts ir personīgā interese – kas tuvāks pašam studentam – varbūt savs novads vai kāda tuvēja apkārtne. Studentiem dažādi veicas ar rakstīšanu, rezultāti ir dažādi, ja ņemam vērā, ka kursa darbus studenti ne reti mēdz rakstīt pēdējā brīdī. Nākamais solis ir sadarbība bakalaura darba rakstīšanas laikā – ideāli, ja tiek tālāk attīstīts jau kursa darbā iesāktais temats. Taču dažkārt mēdz būt arī neparastas situācijas – students pie bakalaura darba temata sasaistē ar arheoloģiju nonācis, sākotnēji strādājot pie kursa darba, kurā aplūkojis 1905. gada revolūcijas notikumus. Šeit vēlreiz gribu akcentēt arheoloģisko prakšu nozīmi, jo nereti tieši to laikā students ieinteresējas par arheoloģiju tik ļoti, ka gatavs mainīt pētniecības virzienu. Pēc tam jau studijas maģistrantūrā un dažiem arī – doktorantūrā. Ir izveidojusies grupiņa studentu, kas raksta savus promocijas darbus arheoloģijas zinātnē. Pie kādām tēmām doktoranti strādā? Pie dažādām. Pārsvarā – saistībā ar Dzelzs laikmetu. Piemēram, Elīna Guščika raksta par agrā un vidējā dzelzs laikmeta kapu laukiem centrālajā Latvijā un centrālajā Ziemeļlietuvā. Inna Lazdiņa, ļoti apdāvināta studente, raksta par dzelzs laikmeta vīriešu jostām, kas tolaik bija, varētu teikt, apģērba greznākā sastāvdaļa. Savukārt Artūrs Tomsons jau gatavojas aizstāvēt savu darbu, viņš rakstīja par divasmeņu zobeniem. Armanda Vijupa vadāmais Rūdolfs Brūzis raksta par viduslaiku ieročiem. Tikko – Vitolds Muižnieks, kura vadītājs arī bija Armands Vijups, aizstāvēja darbu par vēsturisko laiku apbedīšanas tradīcijām. Temati, pie kuriem strādā studenti, tiešām ir ļoti dažādi, lai gan jāteic, ka pagaidām akmens laikmets tiek mazāk aplūkots, tur vajadzētu studentus virzīt pētīšanai, lai būtu nosegti visi aizvēstures periodi. Kopumā, jāsaka – jaunā arheologu paaudze ir jauka, nekāda vaina. Tie ir cilvēki, kas zina, ko grib, un strādā ar pilnu atdevi – ar sirdi un dvēseli iekšā.   Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!