MĒNEŠA PĒTNIEKS: Viesturs Melecis par ekosistēmām, pieradināšanu un krokodilādas kurpēm

Profesors par savu darbu vietu sauc ne vien LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Vides aizsardzības katedru, bet arī LU Bioloģijas institūtu. Būdams entomologs pēc šaurākās specializācijas, viņš darbojas arī Latvijas Entomoloģijas biedrībā. Viņa pašreizējie pētījumi ir saistīti ar ilgtermiņa ekoloģiskajiem procesiem uz cilvēka saimnieciskās darbības un klimata izmaiņu fona, kas pasaulē tiek veikti Starptautiskā ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīkla (ILTER) ietvaros. Viņš īpaši interesējas par augsnes dzīvnieku ekoloģiju, taču secina, ka paskatīties uz pasauli ar dzīvnieka acīm cilvēkam nav lemts.
Tas ir visnotaļ modīgs jēdziens – ekoloģija. Runājam ikdienā par ekoloģisku dzīvesveidu un par ekoloģiskiem produktiem. Ko Jūs par to sakāt? No zinātniskā viedokļa vispār nebūtu īsti pareizi runāt par ekoloģisku vai neekoloģisku dzīvošanu. Ekoloģija ir zinātnes nozare. Vārds „ekoloģisks” ir ienācis sarunvalodā, tiek valkāts vietā un nevietā. Ja sākām „ekoloģiski tīrs piens”, tad tā ir galīga aplamība. Tāpat arī „ekoloģisks mājoklis”. Skaidrs, tas ir nosiltināts mājoklis, kas saglabā siltumu. Piens var būt nepiesārņots, dabisks produkts, bet tas nevar būt ekoloģisks. Šis vārds diemžēl ir ļoti iegājies un ir grūti izvairīties no tā sarunvalodā. Kopš pirmās latviešu valodā uzrakstītās ekoloģijas mācību grāmatas augstskolām pagājuši divdesmit gadi. Kā redzat ekoloģiju šo divdesmit gadu perspektīvā? Grāmata, ko 1991. gadā sagatavoja autori no Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes, bija pirmā mācību grāmata ekoloģijā. Nenoliedzami, starpperiodā ir iznākušas arī dažas citas mazāk apjomīgas grāmatas, bet to mērķauditorija tomēr ir skolēni. Lūk, divdesmit gadu laikā latviešu valodā ekoloģijā vairāk nekas tāds nav izdots, kas varētu palīdzēt studentiem studiju laikā. Ekoloģijā parādījušies daudz jauni termini, bet tie visi ir angļu valodā. Iznāk, ka, tā turpinot, mēs drīz vairs nemācētu runāt par ekoloģiskām problēmām latviešu valodā. Grāmata uzrakstīta ar Norvēģijas finanšu instrumenta projekta "Vides zinātnes studiju satura attīstība un studiju  materiālu izstrāde" atbalstu. Ekoloģijas grāmatas, kas izdotas citās valodās, salīdzinot ar šo, ir daudz biezākas un smagākas. Man bija jāiekļaujas noteiktā apjomā, tādēļ saskāros ar nepieciešamību kompaktizēt informāciju tā, lai pateiktu pašu galveno, saglabājot tās likumsakarības, kas nav novecojušas vēl līdz mūsdienām un uzrakstot jaunas nodaļas. Galvenais, ko šajā grāmatā vēlējos parādīt, ir tas, ka ekoloģija, līdzīgi kā Rīga, nekad nav gatava. Tas nozīmē, ka zinātne var arī būt pabeigta? Ja runā par zinātni kā tādu, tiek uzskatīts, ka zinātnes nozare ir attīstīta tad, ja ir izstrādāta zinātniska teorija. Fizikā ir daļiņu teorijas, ķīmijā ir izstrādāta Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskā sistēma. Ja runā par ekoloģiju, tad joprojām esam tālu no kopējas ekoloģijas teorijas. Tiek diskutēts pat par tādiem ekoloģijas pamatjēdzieniem kā ekosistēma, kā to defnēt, top daudzi zinātniski raksti, to autori joprojām strīdas. Tātad ir daudz nezināmo? Mēs īsti nezinām visās niansēs, kā darbojas ekosistēmas, kāda ir sakarība starp ekosistēmu stabilitāti un sugu daudzveidību. Cilvēks ir tiktāl izmainījis dabu ar savu darbību, ka būtībā viņš to vairs nevar pamest savvaļā. Cilvēks ir spiests apsaimniekot ekosistēmas. Jūs savu šķirnes sunīti nedrīkstat aizsūtīt uz mežu, lai viņš pats ķer sev barību un tur eksistē. Viņš aizies bojā. Lai arī tas ir vien salīdzinājums, tomēr ar ekosistēmām ir līdzīgi. Rakstnieka Antuana de Sent-Ekziperī darbā „Mazais princis” lapsa saka Mazajam princim, ka tas viņu ir pārāk pieradinājis, lai drīkstētu viņu pamest. Tāpat tas ir arī ar ekosistēmām. Ja mēs pametīsim pļavas, kas skaitās bioloģiski daudzveidīgas un aizsargājamas, nepļausim tās, neganīsim tur lopus, tad tās aizaugs ar mežu. Ja mūsu teritorijā nebūtu cilvēka darbības, te plestos skujkoku vai platlapju koku meži, tikai vietām gar upju krastiem būtu pļavas. Tā būtu mežaina teritorija. Tā, kā reiz ir bijis. Vēl līdz 15. gadsimtam Eiropā bija plašas mežu teritorijas, vēlāk tās pamatīgi notīrīja atbrīvojot vietu tīrumiem, izmantojot koksni metālkausēšanai, kuģu būvniecībai, mājokļu būvei.  1. gadsimtā Kārļa Lielā karaspēks  varēja šķērsot  Eiropu, neizejot no meža paēnas. Jau dažus gadsimtus vēlāk tas vairs nebija iespējams. Eiropa jau bija noskūta, varēja no viena pakalna redzēt citu, pār kuru nāca ienaidnieks. Paša pārveidotās ekosistēmas cilvēkam ir kļuvušas nozīmīgas un dārgas. Viņam patīk pīpeņu pļavas vasaras krāšņumā. Cilvēks negribētu, lai viss pārtop par mežu. Bet, ja viņš to negrib, tad viņam šī pļava jākopj un jāapsaimnieko. Tad cilvēkam ir jāiejaucas dabā? Cilvēks ekosistēmu nedrīkst pamest novārtā. Cilvēks ir atbildīgs par tās veidu un izskatu. Tādas ir daudzas ekosistēmas. Arī meži. Latvijā nav tādu mežu, kam cilvēks nebūtu pieskāries. Daudzi ir stādīti, citi ir pašatjaunojušies pamestu tīrumu vai pļavu vietā. Nevaram teikt, ka tie ir pilnīgi dabiski. Cilvēks visu laiku iejaucas, sagaidot konkrētu koksnes ražu un pieaugumu, lai to panāktu tad nu izcērt pamežu, it kā ļaujot citiem kokiem labāk augt. Protams, izmainot mežu struktūru, arī viena otra suga to neiztur un pazūd. Piemēram, ir konstatētas problēmas ar dzeņveidīgajiem, kam ir vajadzīgi sausi un nokaltuši koki. Izvācam visus praulus un celmus laukā no meža, tā liedzot tiem iegūt barību, veidot ligzdvietas un to skaits samazinās. Ziemeļvalstīs ar intensīvo mežu apsaimniekošanu nonāca tiktāl, ka viņiem šīs sugas bija jāindroducē no mūsu teritorijām. Visas ekosistēmas būtība funkcionē kādā noteiktā cilvēka saimniekošanas režīmā. Ikviens vismaz reizi dzīvē ir iedomājies utopisku vīziju par to, kā noritētu dzīve pasaulē, ja viss, piemēram, aizaugtu ar mežu. Paturpinot šo domu, ja vienā dienā apstātos rūpnīcas un straujā cilvēka dzīve, vai ekosistēmas spētu pašsaglabāties un pašattīstīties? Daba ir apbrīnojami elastīga. Ekosistēma sniedz savus pakalpojumus cilvēkam līdz pēdējam brīdim, kad tā ir pavisam noplicināta. Piemēram, ir agroekosistēma - tīrums, kur reiz bijusi meža ekosistēma. Lai arī koki ir novākti, augsne - apvērsta, tā vēl turpina sniegt pakalpojumu cilvēkam - dod ražu, maizi. Arī pēc visa tā, ko esam tai nodarījuši. Tātad daba mērenajā joslā daudzos gadījumos ir ļoti elastīga. Tropiskajā joslā ir citādi. Tur, noplicinot teritoriju, ražu varēs iegūt divus līdz trīs gadus, tad augsne zaudēs auglību, degradēsies un izskalosies. Tomēr apdraudējums turpina pastāvēt? Cilvēks intuitīvi saprot, ka, samazinot šo bioloģisko daudzveidību, viņam var draudēt situācija, ka dabas sistēmas pārstāj strādāt normāli cilvēku vajadzību apmierināšanai. Pēkšņi ekosistēmā var notikt straujas cilvēkam nelabvēlīgas izmaiņas  - ekoloģiskās katastrofas, kas smagi iespaido sabiedrības attīstību.  Tāda var būt, piemēram, cilvēkam kaitīgu augu vai dzīvnieku masveida savairošanās. Nopietna problēma ir  invazīvās sugas, ko cilvēks pats ieviesis. Domājot, ka būs labas kažokādas, ņem un atved jenotsuni no Tālajiem Austrumiem un palaiž mežā. Beigās izrādās, ka tas jenotsuns ir konkurents vietējām sugām, iznīcina uz zemes ligzdojošos putnus, ir pat hipotēzes, ka tas vainojams encefalīta izplatībā. Katrs neapdomīgs cilvēka solis var izsaukt ļoti drastiskas izmaiņas ekosistēmā. Bīstamākais ir tas, ka mēs ekosistēmas darbību lāga nemaz nesaprotam. Ja jūs saprotat pulksteņa mehānisma darbību, tad jūs varat to salabot. Ja pats nesaprotat, kā darbojas automašīna, tad to var aizvest uz autoservisu, kur zinoši cilvēki to salabos. Ar ekosistēmu ir tā, ka neviens to līdz galam nav izpratis, lai zinātu, kā pareizi ar to jārīkojas. Amerikāņu zinātnieks Oldo Leopolds, kura grāmata „Smilšu grāfistes kalendārs” ir tulkota arī latviešu valodā, jau pirms simts gadiem saprata, ka cilvēks ar savu iejaukšanos dabā rada bīstamas situācijas.  Viņš rakstīja, ka jebkurš gudri domājošs cilvēks neatdos savu pulksteni vai automašīnu labot neprašam. Tai pašā laikā šis cilvēks pieļauj mežu izciršanu, purvu nosusināšanu,  svešzemju sugu ieviešanu absolūti nedomājot par sekām dabā, no kuras viņš pats ir atkarīgs. Ekoloģiskie pētījumi protams notiek, bet sistēma ir tik sarežģīta, komponentu tik daudz, ka mums to ir grūti aptvert. Ekoloģijā joprojām dominē hipotēzes nevis likumsakarības. Pētījumos bieži vien iegūst atšķirīgus rezultātus, sākas diskusijas un strīdi. Sākumā pieņēma, ka tur, kur ir lielāka biomasa, tur ir arī lielāka biodaudzveidība.  Izrādās, ka tas tā nav. Piemēram, Austrālijas krūmāju ekosistēmās ir zema biomasa, bet liela biodaudzveidība. Tropu mežos liela biomasa un arī augsta biodaudzveidība. Nav atklātas tādas likumsakarības, kas ļautu visu salikt pa plauktiņiem. Labi būtu, ja ekoloģiskos procesus un parādības varētu sakārtot sistēmā līdzīgi kā ķīmiskos elementus Mendeļējeva tabulā. Tad to uzvedību varētu precīzi prognozēt, modelēt.  Mūsdienās veidotie ekosistēmu modeļi vēl to nespēj.  Tādēļ pastāv būtiska pretruna starp akūto nepieciešamību iejaukties ekosistēmu darbībā un nepietiekošo zināšanu līmeni par šīm sistēmām. Cilvēks saimnieko dabā gandrīz vai uz labu laimi. Eksperti, kas nupat atklājuši Barenca jūrā jaunu naftas atradnes vietu, uzsver, ka tas ir ļoti specifisks gadījums, kam jānosaka augsti drošības standarti, jo neviens īsti nezina, kā savākt naftu, gadījumā, ja tā avārijas situācijā izplūst zem ledus. Zināšanu un pieredzes nav. Vides zinātnē eksistē maksimālās piesardzības princips.  Ja tu šo sistēmu nepārzini, tad ej soli pa solim. Ja pulksteņa mehānismu nesaproti, tad izņem vienu zobratiņu ārā un skaties, kas notiek tālāk. Ja mehānisms vēl darbojas, tad izņem vēl vienu skrūvīti, skaties, vai vēl iet. Tad atkal var spert soli tālāk. Ja izjauc uzreiz visu mehānismu, sajauc kārtību, tad sistēma sabrūk. Šis princips māca cilvēkam dabas pārveidošanā virzīties soli pa solim. Šāda pieeja var  kompensēt nezināšanu. Šodien nav nevienas ekosistēmas, kurā būtu zināma visu sugu liste, ieskaitot visas baktērijas un sēnes. Pie tam daudzi sīkie organismi zinātnē pat nav aprakstīti.  Ne tikai tropos pētnieki atrod jaunas sugas, tai skaitā pat  zīdītājus un rāpuļus, bet arī mūsu mērenajā joslā var atrast jaunas kukaiņu, tārpu, sēņu sugas. Tas arī tiek darīts. Pieminējāt cilvēku, kas atved jenotsuni, ļaujot tam izkļūt savvaļā. Tātad varam teikt, ka globalizācija vērojama arī dzīvnieku un augu pasaulē? Vai šo migrāciju rada klimatiskie apstākļi vai cilvēka rīcība? Abi iemesli. Cilvēks šobrīd ir kļuvis par izteikti spēcīgu faktoru sugu pārvietošanā no viena kontinenta uz otru, no viena okeāna uz otru, no vienas dabas zonas uz citu. Apzināti vai neapzināti? Piemēram,  Sosnovska latvānis pie mums tika ievazāts tīšām kā lopbarības augs. To visi zina, zina arī to, kas no tā tagad ir iznācis, taču iepriekš neviens to nevarēja paredzēt. Vēl viens piemērs -  Amerikas ūdele, kas ir kažokzvērs un ko audzē kažkokzvēru fermās. Pagājušā gadsimtā, kad dāmām bija populāri zvērādas kažoki un apkakles, pēc ūdeļādām bijas liels pieprasījums. Gadās visādi, paliek kāds būrītis vaļā. Zvēriņš izbēg un iedzīvojas dabā. Taču pie mums dzīvo arī  vietējā suga Eiropas ūdele. Izrādās, ka Amerikas ūdele ir niknāka, izspiež mūsu vietējo sugu. Viesūdele ir agresīvāka un asinskārāka. To novērojuši mūsu ornitologi Engurē, kur Amerikas ūdele ūdnsputnu kolonijā vienā paņēmienā nokož kādus desmit putnus, atstājot līķus mētājamies.     Arī savā mītnes zemē Amerikas ūdele ir nikna? Acīmredzot, mītnes zemē tai ir kādi pretspēki un konkurenti, savukārt pie mums tai ir brīva ekoloģiskā niša, kur tā var attīstīties.  Daudzas kaitēkļu  sugas ir ievazātas vai  ienākušas. Piemēram, kartupeļu lapgrauzis Kolorado vabole, kas agrāk dzīvoja kaut kur Amerikas kontinentā uz nakteņu dzimtas augiem kā nekaitīgs un nemanāms lapgrauzītis.  Tad Kolumbs atveda uz Eiropu kartupeļus. Ja izplatās barības augs, tad līdz ar to arī visa orda, kas no tā pārtiek – gan parazīti, gan slimības. Kartupeļus stādīja milzīgās platībās, līdz ar to pie mums atnāca arī viss pārējais. Latvijā šī vabole parādījās piecdesmito gadu vidū. Atceros, ka tolaik pa radio ziņoja, ka Kolorado vaboli Kurzemes piekrastē izskalojusi jūra. Populācija adaptējas, ja ir labi barības apstākļi, tad tā var savairoties. Jo vairāk indivīdu, jo lielāka iespēja, ka izdzīvos mūsu klimatiskajiem apstākļiem vispiemērotākie.  Galu galā populācija ir pamazām pielāgojusies un rada problēmas. Citas sugas tieši pretēji – kļūst retas. Klasisks piemērs Arktikā ir baltais lācis, kam šobrīd ir problēmas, jo ledāji kūst, un viņš vairs nespēj normāli medīt un dzīvot. Suga ir apdraudēta. Mūsu ornitologi ir noskaidrojuši, ka klimata izmaiņas ir ietekmējušas putnu sugas.  Dažas „dienvidnieces”, piemēram, bārdzīlīte un somzīlīte Latvijā ir ienākušas un nostiprinājušās. Toties kādas piecas ziemeļu sugas, tai skaitā  lielā gaura un purva tilbīte vairs neligzdo. Jāņem vērā visi trīs faktori – cilvēks, klimats un sugas adaptācijas spējas. Ir sugas, kas ir ļoti plastiskas un ātri pielāgojas.  Ir tādas, kas nespēj pielāgoties apstākļiem, tādēļ šīs sugas ir spiestas atkāpties vai vispār iznīkst. Par iznīkstošajām sugām raizējamies, ierakstām Sarkanajā grāmatā, iekļaujam sarakstos, apdzīvoto apgabalu cenšamies nosargāt. Taču tas nenozīmē, ka suga izdzīvo, ja cilvēks it kā rada tai labvēlīgākus apstākļus dzīvei? Mēs jau precīzi nezinām, kāda vide ir vajadzīga sugai. Mēs visu traktējam pēc mūsu viedokļa. Ir meža gabaliņš, suga tur dzīvo, apvelkam robežu un izveidojam liegumu. Taču vai konkrētai sugai patīk, tas dzīvoklītis kurā tā ir ievietota? Vai šīs suga tajā varēs ilgstoši eksistēt? Tas jau cits jautājums. Ja cilvēku ieliek piecos kvadrātmetros, kādu laiku tas tur dzīvos. Saprotams, ka labāk būtu, ja cilvēkam būtu lieli apartamenti ar baseinu, kur radīt un audzināt bērnus, paplašināt ģimeni un labi justies. Tas pats ir ar sugām.  Varam jau iedomāties, ka suga izdzīvos, bet var gadīties, ka paiet desmit gadi un nākas konstatēt, ka konkrētā suga ir iznīkusi, jo dzīves apstākļi nebija pietiekoši labi. Protams, dabas aizsardzības pasākumi ir vajadzīgi, bet par rezultātiem gan mēs nekad nevaram būt pilnīgi pārliecināti. Kā vērtējat vides aktīvistu darbības? Cik tās ir videi draudzīgas domāšanas virzienā vērstas un cik – tīri politiskas? Vai viņiem ir tiesības apmētāt ar krāsu tās kundzītes, kas iet pa ielu ar lapsādām ap kaklu? Dabas sargāšanā ir galējības. Ir cilvēki, kas uzskata, ka nevar nosist nevienu mušu vai iznīcināt baktēriju. Indijā džainistu mūki ar gaiļa spalvu slotiņu noslauka sev priekšā no ceļa visas skudras, lai tās nejauši nesamītu, citi pirms lietošanas filtrē ūdeni, lai nejauši nenodarītu pāri ūdenī mītošām sīkbūtnēm.  Pastāv uzskati, ka cilvēks nav tiesīgs iznīcināt nevienu dzīvu būtni, jo katrai dzīvai būtnei ir tiesības uz eksistenci. Protams, tā ir, bet no šī viedokļa rodas arī daudzi pārspīlējumi. Piemēram, attieksme pret medībām.  Ir daudzi cilvēki, kas to uztver ar šausmām. Tas esot kaut kas barbarisks un mūsdienām nepieņemams. Tas ir pārspīlējums.  Ja cilvēks neregulē populācijas, tad to dara pati daba. To labi pierādīja mūsu ornitologu pētījumi par medījamiem ūdensputniem, salīdzinot divas teritorijas -  Engures rezervātu, kur ir pieļautas kontrolētas medības, un Mātsalu rezervātu Igaunijā, kur ir pilnībā aizliegts medīt. Vajadzēja būt tā, ka tur, kur putnus nešauj, jābūt lielākai populācijai, bet, tur, kur šauj, tai jābūt mazākai. Pētījumā noskaidrojās, ka nekādas starpības nav. Izrādījās, ja populācija ir augsta un medības nenotiek, tad tā limitējas pati un jaunie putni aiziet bojā citu iemeslu dēļ. Medību rezultātā cilvēks dabisko atbirumu paņem sev. Ja medību nav, to izdara pati daba. Sliktāk ir tad, ja daba to vairs nespēj izdarīt. Piemēram, bebri, kas nāk pilsētā, jo viņiem dabā nav ienaidnieku. Pat vilks bebram netiek klāt, jo ieeja mītnē ir zem ūdens. Arī bebrādas apkakles vairs nevienu neinteresē, tādēļ tos gandrīz vairs nemedī.  Tad rodas situācija, ka tie peld pa Rīgas kanāliem. Tiek izdots tūkstošiem latu, lai veidotu žodziņus, kas sargā kanālmalas kokus. Tā ir absurda situācija. Cilvēkam ekosistēma ir jāregulē, jo viņš to ir pieradinājis un  tādēļ  ir atbildīgs par to. Medības ir viens no šiem regulēšanas līdzekļiem. Diemžēl. Aizliegt medīt un zvejot būtu tas pats, kas aizliegt nolasīt ābeli, kas ir pilna ar āboliem. Nē, neņemsim no tās, lai nepazūd visas sēkliņas! Taču āboli nobirst un sapūst. Un no tā nevienam nav nekāda labuma.  Ir protams zināmas robežas, kad cilvēkam jāapstājas. Tas attiecas uz apdraudētām un retām sugām. Piemēram, baltais degunradzis.  Kāds iedomājies, ka dzīvnieka raga preparāts dod vīrietim milzīgas potences. Tad nu to nabaga zvēru nošauj, ragu atnes, pārdod pa tūkstošiem dolāru, bet viss velti – preparāts nepalīdz, ēd raga pulveri, cik tīk. Bet degunradzis ir tuvu izmiršanai. Nedrīkst medīt tos dzīvniekus, kuru populācijas ir samazinājušās. Ārzemēs tiešām ir dabas sargu grupas, kas organizē uzbrukumus dāmām ar kažokiem no dabīgiem materiāliem, sagriež, apsmērē ar krāsu, vai sliktākajā gadījumā pat savaino cilvēku. Taču jāņem vērā, ka šodien pasaulē ir daudz audzētavu, kur cilvēks mākslīgi audzē vēlamo zvēru. Sakām, slikti, ka krokodilādas soma, bet ja tas krokodils ir izaudzēts audzētavā, kur cilvēks to ir savairojis un barojis, tad viņam ir tiesības nēsāt šīs krokodilādas kurpes. Audzēt audzētavā konkrētus īpatņus komercijai ir pieļaujami? Pasaule, tai skaitā arī Latvijā ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar dzīvu tauriņu piegādāšanu dažādiem pasākumiem, lai priecētu publiku. Reiz man zvanīja žurnālists un sašutis jautāja, vai tad tā drīkstot darīt un kā es kā biologs uz to skatos, jo tā taču ir tauriņu mocīšana? Bet es saku, vai viņš zina, cik ilgi šis tauriņš vispār dzīvo? Dažiem varbūt šķiet, ka tauriņš dzīvo gadiem, bet patiesībā labi, ja šis dzīves ilgums ir dažas nedēļas vai pāris mēneši. Dabā tauriņš iznākot no kūniņas, uzreiz tiek pakļauts nežēlīgiem uzbrukumiem – to kā barību ir noskatījuši putni, tam uzglūn plēsīgi kukaiņi un pat zīdītāji. Līdz ar to ir ļoti mazs procents to tauriņu, kas izdzīvo, spēj atrast pretējā dzimuma īpatni, sapāroties un izdēt oliņas. Tad tauriņš vairs nav vajadzīgs, jo viņš ir iztērējis savu enerģiju, kļūstot lieks dabai. Ja tauriņš tad vēl nav apēsts, tad tas diezgan ātri nomirst dabīgā nāvē. Līdz ar to tie tauriņi, kurus laiž gaisā pasākumos, ir visnotaļ priviliģētā stāvoklī. Tiem uz šķīvīša ir banāns un cukurūdens, viņi lido, padzer cukurūdeni, neviens viņus nesit un neķer. Viņi tā var dzīvot samērā ilgu laiku, jo kājiņas un spārniņus viņiem neviens nerauj nost kā dabā. Katru situāciju cilvēks vērtē caur savu zināšanu prizmu. Nezināšanu dažkārt aizvietojot ar emocionālu reakciju. Tā ir. Turklāt, ir pierādīts, ka zoodārzos un putnu būrīšos, indivīds caurmērā dzīvo par trešdaļu ilgāk nekā dabā. Tad dzīvniekam nav ienaidnieku, cilvēks to sargā un lutina. No šī viedokļa nevar teikt, ka zoodārzs ir barbarisms. Gūstā turētajiem dzīvniekiem, ja tie tiek labi baroti, prasības ir apbrīnojami mazas. Es pats arvien esmu brīnījies, kā papagailis var justies omulīgi vienā šaurā būrītī, bet jūtas gan, reizēm pat nodzīvo ilgāk par savu saimnieku. Dzīvnieks visu vērtē savādāk, uzskatot, ka būra restes - tā ir viņa teritorijas aizsardzība konkrētajā gadījumā. Ja papagailis dzīvo tropu mežā, tad viņam visu laiku ir jāuzmanās, lai neuzglūn kāds plēsīgs putns vai, nosēžoties uz zara, tur negaida rijīga čūska. Cilvēks par visu spriež pēc sevis, bet dzīvnieks pasauli redz un jūt citādi. Jebkurā gadījumā mēs dzīvnieka ādā nevaram iejusties. Teiktais gan nenozīmē, ka visus savvaļā atrastos dzīvniekus būtu jāiesloga būros. Sugai ir jāprot izdzīvot pašai. Ja mēs jūtam, ka tai sāk klāties slikti, tad gan dažkārt to var pasargāt gūsta apstākļos. Pasaules zoodarzos šādā veidā ir izglābtas no pilnīgas izmiršanas ne mazums sugu, savairotas un palaistas atpakaļ dabā.   Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks” Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus. Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!