MĒNEŠA PĒTNIEKS: Mihails Hazans par ekonometrijas pētījumiem

Ar Latvijas Universitāti savu dzīvi esat saistījis diezgan sen – 1967. gadā esat uzsācis šeit studijas un jau 1975. gadā – darba gaitas. Bet cik sena ir ekonometrijas vēsture Latvijā vispār?

Ekonometrija kā ekonomikas apakšnozare un kā mācību priekšmets kļuva aktuāla Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Padomju laikā tā vēl nebija tik skaidri definēta un arī pats nosaukums, tāpat kā Staļina laikos kibernētika, bija „melnajā sarakstā” , lai gan faktiski kvantitatīvajos pētījumos jau tad tika izmantotas ekonometrijas metodes. Es pats sāku šīs metodes izmantot pētnieciskajā darbā 90. gadu beigās (savā „pirmajā dzīvē” nodarbojos ar pētījumiem tādās matemātikas jomās kā diferenciālvienādojumi un funkcionālā analīze). Latvijas Universitātē kā atsevišķs priekšmets ekonometrija parādījās ap 1996. gadu. Ir pagājuši 15 gadi, un progress, manuprāt, ir pietiekami labs. Pašlaik mācību procesā izmantojam tās pašas metodes un mācību grāmatas, kas tiek izmantotas Rietumu universitātēs, ekonometrijas apakšnozarē ir aizstāvētas vairākas disertācijas, ir publikācijas starptautiski atzītos žurnālos; arī citu apakšnozaru ekonomisti arvien vairāk izmanto ekonometrijas metodes savos promocijas darbos. Protams, vērtējot kopējo līmeni, 15 gadu pieredzi grūti salīdzināt ar citur esošo septiņdesmit gadu pieredzi, mums ir, kur augt. Ekonometrijas metožu lietošana citos kursos varētu būt plašāka, bet visam savs laiks, galvenais, ka esam uz pareizā ceļa.

Vai darbu ar studentiem un pētījumus jūs vērtējat kā savā starpā saistītus vai drīzāk vienu no otra neatkarīgus procesus?

Abas jomas, protams, ir saistītas, bet arī norobežot tās var. Ja mēs runājam par laiku, kas ir veltīts vienai un otrai aktivitātei, tie ir nošķirami – kad tu strādā ar pētījumu, protams, tu koncentrējies uz attiecīgiem datiem un rezultātiem, bet, ja tu gatavojies vai lasi lekciju, tev ir pilnīgi citi mērķi. Protams, arī lekcijā joprojām tiek paturēts redzeslokā attiecīgs pētījums un tā rezultāti, citu pētnieku izlasītie darbi, starptautisko organizāciju pētījumu atskaites – principā jebkas, kas pētījuma laikā ir uzzināts, varētu būt noderīgs lekcijas laikā un palīdzēt padarīt lekciju personiskāku un interesantāku.

Vai Latvijas Universitātē veidojas jūsu pētījumiem atbilstoša vide?

Fakultātē, protams, ir jūtams atbalsts gan no vadības, gan kolēģu puses. Ir izveidojusies lieliska sadarbība ar sociologiem un politologiem – Brigitu Zepu, Nilu Muižnieku, kolēģiem no LU Filozofijas un socioloģijas institūta, arī ar sociologiem ārpus LU. No otras puses, tas, ko sauc par pētniecības vidi, it īpaši tās starptautiskā dimensija, varētu būt bagātāka – gribētos redzēt blakus strādājošus pirmās klases pētniekus no citām valstīm. Arī motivācijas struktūra varētu būt daudz vairāk orientēta uz augstas kvalitātes pētījumiem. Piemēram, attiecībā gan uz zinātnisko grādu pretendentiem, gan uz akadēmisko personālu joprojām nav caurskatāma publikāciju un konferenču svarīguma reitinga (kā, piemēram, Tartu Universitātē, nerunājot jau par ASV vai Lielbritāniju). Akadēmiskā personāla darba samaksas sistēma arī ne īpaši stimulē pētniecību, kas būtu orientēta uz publikācijām labos žurnālos, lai gan pamazām esam sākuši uz to pusi virzīties.

Kā veidojas jūsu sadarbība ar Latvijas Universitātes studentiem? Esat saņēmis arī zinātnisko darbu vadītāja balvas un atzinības.

Kas attiecas uz sadarbību ar studentiem, es, protams, priecājos par iespēju izmantot savus pētījuma rezultātus darbā ar viņiem – nekas tik ļoti nevar bagātināt lekciju saturu kā tas, ko esi pats izpētījis. Tāpēc, neapšaubāmi, sinerģija šeit ir novērojama. Tas dod arī atgriezenisko saikni – tie studenti, kas izvēlas rakstīt savus bakalaura, maģistra vai doktora darbus pie manis, parasti ir ieinteresēti, ļoti motivēti un labā nozīmē ambiciozi. Vienmēr ir patīkami strādāt ar studentiem, kuri paši saredz perspektīvu pētījumos.

Cik noturīga studentiem ir šī interese? Vai kāds no viņiem iesaistās pētījumos arī ārpus studijām?

Protams, diezgan daudzi no maniem bijušajiem studentiem arī vēlāk ir piedalījušies manos pētījumos kā asistenti un iesaistījušies dažādos ar ekonometriju saistītos projektos. Arī pašlaik ir vairāki aktīvi doktorantūras studenti, kas asistē, piemēram, šogad bija vērienīgs projekts sadarbībā ar Pasaules Banku par neformālo nodarbinātību Eiropas valstīs, kur sevi veiksmīgi pieteica mans doktorants Aleksandrs Tarvids. Tāpat Tautas attīstības pārskatam veidotajā projektā par emigrāciju man asistēja doktorante Ieva Braukša. Citreiz ir tā, ka sadarbojos ar bijušajiem studentiem, kuri jau studē vai strādā ārzemēs.

Kā notiek šāda veida asistēšana? Cik lielā mērā students tiek iesaistīts pētījumā?

Tā ir standarta pieeja, ko izmanto arī citi pētnieki. Studentam tas ir visefektīvākais veids, kā iemācīties pētījuma metodes, tā ir iespēja izmantot savas zināšanas praksē, strādājot ar reāliem datiem, iesaistoties kādā aktuālā pētījumā. Students saskaras ar pētījuma detaļām un niansēm, kuras parādās lielākoties tikai pētījumu laikā un ne vienmēr ir izstāstāmas lekcijās. Pētniekam šāda studentu piesaiste dažreiz ietaupa laiku, lai gan mana pieredze rāda, ka ne vienmēr tā ir. Studentam ir jāpaskaidro, kas un kā jādara, bet arī pēc tam viņi mēdz pieļaut kļūdas, kuras vēlāk darba vadītājam vajag ne tikai izlabot, bet arī izskaidrot. Bieži vien ir jāpārtaisa liela daļa padarītā, tāpēc rezultātā liekas, ka, strādājot ar datiem, pats varētu visu izdarīt daudz ātrāk. Tomēr šī pieredze studentam ir neatsverama, un arī pasniedzējam tas dod atdevi ilgtermiņā – izaugs pilnvērtīgs pētījumu partneris.

Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā ir izskanējis viedoklis, ka metodes, kuras jūs izmantojat savu pētījumu veikšanā, ir jaunas, līdz šim neizmantotas un Latvijas pieredzei unikālas.

Šāda veida formulējumu gribēja īpaši akcentēt Ekonomistu apvienība, jo tas veids, kā esmu aprēķinājis, piemēram, pašlaik aktuālo emigrācijas apjomu, netika līdz šim lietots. Statistikas pārvalde to tādā veidā nekad nav darījusi. Tomēr jāuzsver, ka konkrēti šajā gadījumā izmantotā metodika nav mans izgudrojums. Tā faktiski ir publiski pieejamo avotu izpēte un apkopošana. Lai to izdarītu, protams, mana deviņu gadu pieredze migrācijas pētījumos stipri palīdzēja. Jebkurā gadījumā tas nav nekas pilnīgi jauns, tas ir vienkārši loģisks darbs, kas bija jāizpilda. Citu manu projektu starpā šis nav pats sarežģītākais metodoloģijas ziņā, bet rezultāti bija praktiski nozīmīgi un ieinteresēja arī plašāku sabiedrību.

Kuras ir tās pētījumu jomas un tēmas, kas jums pašam visvairāk interesē?

Man interesē vairākas jomas. Kopš 2003. gada aktīvi interesējos par migrācijas jautājumiem, kopš 2005. gada – par izglītības ekonomiku. Kopumā sanāca tā, ka Latvijā nebija pietiekami daudz pētnieku, kas nodarbotos ar darba tirgus akadēmiskiem pētījumiem, tāpēc pievērsos šai tēmai, un šobrīd jau esmu to izskatījis gandrīz visos iespējamos virzienos un griezumos. Esmu padziļināti pētījis bezdarba un darba samaksas jautājumus, apmierinātību ar darbu, dzimumu līdztiesības jautājumus, minoritāšu integrāciju darba tirgū. Darbaspēka ekonomikas jautājumi vispār mani jo īpaši interesē – tie ir jautājumi par cilvēku uzvedību, pētījumi par to, kā to var ietekmēt citi faktori, piemēram, vides vai likumu izmaiņas, un kas vispār motivē cilvēkus rīkoties tā vai savādāk. Ir arī tādi jautājumu bloki, kur darbaspēka ekonomika pārklājas ar psihologu un sociologu pētījumu lauciņiem, un, lai gan katrs ir pieradis darboties savā jomā ar sev atbilstošām metodēm, tomēr dažreiz veicam arī starpdisciplinārus pētījumus, kuros iesaistās visu šo nozaru speciālisti un pētnieki katrs ar savām metodēm – tā, piemēram, ekonomisti vairāk strādā ar kvantitatīviem datiem, bet psihologi izmanto mazākas izlases, bet dziļāk un sīkāk izpēta katru indivīdu.

Vai jūsu veikto pētījumu dati un rezultāti vienmēr ir publiski pieejami?

Rezultāti, protams, vienmēr ir publiski pieejami, vienīgi jāmin, ka bieži vien šie rezultāti tiek atspoguļoti kā publikācijas zinātniskajos žurnālos vai pētījumu projektu atskaites. Jāatzīst gan, ka pētījuma rezultātu ceļš līdz publikācijai žurnālā prasa laiku, labākajā gadījumā kopš pētījuma pabeigšanas paiet gads, vidēji tie varētu būt pat divi gadi. Tāpēc tas, kas vēl netiek publicēts žurnālos, tiek ievietots internetā, tā saucamajos working papers vai discussion papers. Šobrīd esmu arī Bonnas Darba pētījumu institūta (IZA) asociētais pētnieks, un tas sniedz man vairākas privilēģijas. Uzrakstot rastu par pabeigto pētījumu, to varu pāris nedēļu laikā publicēt IZA Discussion Papers – sērijā, kas darba ekonomikas jomā ir vislasītākā pasaulē. Kopš 2010. gada iza.org lapā ir ievietoti četri mani pētījumi, kas līdz šim brīdim ir lejupielādēti vairāk nekā 2000 reizes, kas ir diezgan daudz. Citā populārā portālā, SSRN (Social Science Research Network), kur piedalās vairāk nekā 175 tūkst. pētnieku, man ir ievietoti vairāk nekā 20 darbi, kas ir lejupielādēti vairāk nekā 1600 reizes, pēc šī rādītāja esmu starp augšējiem 7%. Un vēl ir ekonomistu pētījumu rakstu portāls EconPapers, kur man ir 24 darbi, kas ir lejupielādēti ap 1400 reižu.

Vai jūs sekojat līdzi jūsu veikto pētījumu rezultātu rezonansei sabiedrībā?

Protams, man kā jebkuram sociālo zinātņu pētniekam gribas redzēt tieši sava darba rezultātus, nevis vienkārši kaut ko analizēt un pētīt. Parasti jebkuram pētījumam tiek pievienotas arī t. s. „politikas rekomendācijas”, un ir ļoti patīkami, ja tās tiek ievērotas un ieviestas. Tas sniedz vislielāko gandarījumu jebkuram pētniekam.

Vai jums vienmēr izdodas to panākt?

 Man ir bijuši tādi gadījumi. Par būtiskāko varētu uzskatīt 2009. gadā veikto pētījumu par skolotāju algām, kura rezultāti tiešā veidā ietekmēja politiskos lēmumus algu sakarā – toreiz Finanšu ministrijas priekšlikumi par algu samazināšanu tika pārskatīti, un algas netika samazinātas tik ļoti, cik sākotnēji bija paredzēts. Zinu, ka tieši manam pētījumam toreiz bija izšķirošā loma šī jautājuma sakarā; faktiski otrajā dienā pēc prezentācijas sarunās starp Izglītības un zinātnes ministriju un arodbiedrībām visiem dalībniekiem rokās bija mana prezentācija; mans pētījums bija arī Pasaules Bankas pozīcijas pamatā gan toreiz, gan 2010. gadā, kad vēlreiz tika skatīts jautājums par skolotāju algām. Rezultāts skāra gandrīz 30 000 Latvijas skolotāju.

Dažreiz tas nenotiek tik publiski un nav saistīts ar konkrēto pētījumu. Piemēram, 2007. gadā Godmaņa valdības 100 dienu programmā bija ierakstīts plāns samazināt bezdarbnieku pabalsta izmaksas termiņu līdz trīs mēnešiem. Izmantojot savas zināšanas un savu darba tirgus eksperta reputāciju, man izdevās pārliecināt attiecīgus cilvēkus, kas varēja piedalīties šāda lēmuma pieņemšanā, un mainīt vienas svarīgas institūcijas nostāju (biju izteicies arī medijos, bet ne vienmēr ar to pietiek). Rezultātā lēmums netika pieņemts – ja būtu, pēc gada, kad sākās krīze, mūsu problēmas sociālajā jomā būtu daudz smagākas. Vēl 2009.–2010. gadā biju aktīvi iesaistījies simtlatnieku programmas būtības un nepieciešamības izskaidrošanā.

Vai gadās arī tā, ka valsts iestādes pašas izrāda interesi par pētījumu rezultātiem?

Protams, piemēram, pēdējā migrācijas pētījuma rezultātus pieprasīja ļoti daudzas valsts institūcijas, tāpēc es esmu drošs, ka tos izmantos.

Vai tas vispār ir pētnieka pienākums – informēt sabiedrību par paveikto?

Principā pētnieka loma ir veikt savu pētījumu, apkopojot datus, sagatavot rezultātus un sniegt rekomendācijas. Teorētiski ar to viņa darbs beidzas, un sekot līdzi tam, kas notiek ar šo pētījumu tālāk, īsti neietilpst viņa darba pienākumos. Pētījums var tikt lieliski prezentēts, bet tālāk tas tikpat labi var nostāvēt plauktiņā, krājot putekļus, un nevienam nenoderēt. Ir jāiegulda zināmas pūles, lai panāktu attiecīgu rezonansi. Dažreiz lielākiem projektiem iepriekš tiek plānotas publicitātes aktivitātes, bet arī ar to varētu nepietikt.

Uzskatu, ka jebkuram sociālo un ekonomisko problēmu pētniekam vajadzētu panākt, lai viņa veiktā pētījuma rezultāti un atklājumi uzrunātu atbilstošu auditorijas daļu, un piestrādāt arī pie tā, lai politikas veidotāji būtu informēti. Protams, šeit ļoti būtiska loma ir medijiem, jo skaidrs, ka ne politiķi, ne ierēdņi neatradīs laiku, lai iedziļinātos publicētā zinātniskā pētījuma rezultātos. Tas ir jāapzinās un jāievēro, lai gan jāatzīst, ka komunikācija ar medijiem prasa diezgan daudz laika un piepūles (ja vēlaties, lai viss tiktu atstāstīts pareizi, ir vai nu jāraksta pašam, vai noteikti jāprasa, lai intervijas teksts tiktu atsūtīts saskaņošanai). Pēc Spīdolas balvas saņemšanas izjūtu to kā papildu slodzi, jo interese ir krietni augusi. Bet komunicēt ar sabiedrību ir svarīga Universitātes misijas daļa.

Vēl uzskatu, ja sabiedrībā tiek diskutēts svarīgs jautājums, par kuru pētnieks var sniegt profesionālu atzinumu, tas noteikti ir jādara. Ja tev ir eksperta reputācija, tu vari ietekmēt rezultātu – sākumā pašam daudz jāstrādā, lai veidotu savu reputāciju, vēlāk reputācija strādā tavā vietā. Tā saistībā ar budžeta vietu likvidēšanas un augstākās izglītības finansēšanas reformas plānu savu viedokli esmu publicējis avīzēs Dienas Bizness un Telegraf, nosūtījis Latvijas studentu apvienības valdes locekļiem, kuri nesen mani bija uzaicinājuši arī uz tikšanos, un Augstākās izglītības padomei. Nezinu, ar ko tas viss beigsies, bet mana sirdsapziņa ir tīra – ko varēju, izdarīju.


Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvāri tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!