MĒNEŠA PĒTNIEKS Valdis Muktupāvels: Mūsu tradicionālais instrumentārijs ir ļoti eiropeisks

Kāda bija pētījuma par tautas mūzikas instrumentiem Latvijā priekšvēsture un virsuzdevums?

Paralēli interesei par mūziku, tā ir mana interese par tradicionālo kultūru – ne tikai latviešu, bet arī plašāk, savā ziņā etnoloģisks piegājiens kultūras pētniecībai, no šīs pozīcijas arī apskatīju mūzikas instrumentus. Mana doktora disertācija bija veltīta mūzikas instrumentu sistemātikai, kur šim pētījumam tika ielikti teorētiskie pamati. Šī grāmata lielā mērā ir saistīta ar disertāciju. Papildus 2016. gadā vēl veicu pamatīgu pētījumu, kad izmantoju iespēju iet radošajā atvaļinājumā, bet ar to nepietika. Intensīvā pētniecībā aizritēja viss gads, apzinot arhīvu un muzeju materiālus, kā arī ārkārtīgi interesantos materiālus no senajiem laikrakstiem. Pētniecība iestiepās 2017. gada sākumā, jo bija ļoti liels apjoms. Tas nāca klāt teorētiskajam pamatam, kas bija izveidots, rakstot disertāciju. Pētījumam noteikti būtu bijis noderīgi, ja šajā jomā būtu lielāka iestrāde. Diemžēl Latvijas organoloģijā – zinātnē par mūzikas instrumentiem – vērā ņemamu sasniegumu līdz šim īsti nav bijis. Organoloģijai nepieciešama, pirmkārt, dokumentācija, skaņu ieraksti. Šeit stāvoklis ir tik bēdīgs, ka, salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu, kur etnomuzikologu arhīvos ir desmitiem tūkstošu skaņu ierakstu, nākas secināt, ka Latvijā Latviešu folkloras krātuvē to ir tikai daži desmiti. Arī nopietnu pētījumu nav daudz. Viena grāmata par latviešu mūzikas instrumentiem bija sagatavota publicēšanai 1943. gadā, tomēr kaut kādu apstākļu dēļ netika publicēta. Atsevišķi pētījumi ir veikti, bet tas kopumā neveido zinātni. Līdz ar to bija motivācija esošos materiālus par latviešu mūzikas instrumentiem apkopot un ievietot tādā teorētiskā sistemātikas rāmī, lai tie būtu salīdzināmi ar citām tradīcijām un pieejami dažādu zemju zinātniekiem, kas tad arī bija mana darba virsuzdevums.

Paraksturojiet, lūdzu, jūsu pētījuma teorētisko pamatu, izmantoto metodoloģiju?

Pēc Otrā pasaules kara, īpaši 20. gadsimta 60., 70. gados bija liels pacēlums dažādu Eiropas tautu mūzikas instrumentu pētniecībā, izveidojās nopietna starptautiska grupa, kurā apvienojās pētnieki no Vācijas, Zviedrijas, Slovākijas. Viņi izveidoja teorētisko satvaru un, balstoties uz savu metodoloģiju, sāka veidot dažādu Eiropas zemju tradicionālo mūzikas instrumentu apskatus un dziļākus to pētījumus. Šīs grupas darbība joprojām savā ziņā tiek turpināta, jo turpinās viņu iesāktās publikāciju sērijas. Man likās dabiski izmantot šo metodoloģiju, kas jau ir plaši pielietota. Līdz ar to skaidrs, ka lielākajai zinātnieku daļai starptautiskā kontekstā būs pieejami Latvijas materiāli. Nākamais solis bija saskaņā ar šo metodoloģiju veidot mūzikas instrumentu sistemātisku apskatu. Katru instrumentu raksturojot, ir vairāki aspekti. Viens no tiem ir terminoloģiskais aspekts – kāds ir bijis instrumenta nosaukums dažādos laikos, vietās un dialektos. Parasti vienam instrumentam ir dažādi nosaukumi, kas rāda, kādas ir bijušas ietekmes, piemēram, aizguvumi no citām valodām norāda uz kultūru mijiedarbību. Reizēm nosaukumi ir tīri tehnoloģiski, un no tiem var saprast, kādi materiāli izmantoti instrumenta pagatavošanā, kā arī kaut ko būtisku par tā spēles veidu. Otrs svarīgs aspekts – kā instrumentu gatavo, kāda ir tā uzbūve. Protams, mūsdienās instrumentu meistari lieto modernas ierīces, bet ir svarīgi apzināt tradicionālās tehnoloģijas, lai saprastu, kādas no tām attiecīgajā laikā cilvēkiem bija zināmas un tika izmantotas. Un instrumenti, pateicoties tām, bija savādāki nekā mūsdienās. Vēl viens aspekts saistās ar to, kādas skaņas ar instrumentu var iegūt, ko un kā ar to var izspēlēt. Tāpat ir svarīgs repertuārs, ko ar instrumentu spēlē. Lielā mērā tas ir saistīts ar nākamo aspektu – instrumenta lietošanas nolūku, – kādās situācijās instruments ticis spēlēts. Un pēdējais aspekts ir instrumenta vēsture un izplatība. Par katru no šiem aspektiem mēģināju apkopot un sakārtot savāktos materiālus. Man nācās būt gan valodniekam, gan mūziķim, jo ir svarīgi pašam zināt, kā instruments ir spēlējams. To nezinot, aprakstnieks reizēm uzraksta, kā, viņaprāt, tas varētu būt, un tas no patiesības var izrādīties diezgan tālu.

Vai par latviešu instrumentiem ir daudz šādu kļūdainu priekšstatu?

Diezgan daudz, jo cilvēki, kas par šiem instrumentiem rakstījuši, dažkārt nav tos pat rokās paņēmuši. Šajā sakarā izmantoju eksperimentālo organoloģiju, kas nozīmē, ja man nav precīzu, muzicēšanas praksē balstītu datu par kādu instrumentu, tad man tie jārada pašam – jāizgatavo šis instruments un jāizpēta tā spēlēšanas tehnoloģijas. To esmu darījis ar lielāko daļu aprakstīto instrumentu. Tādējādi ir izdevies labot vairākus kļūdainus priekšstatus, kas mēdz pārceļot no vienas publikācijas otrā. Piemēram, gandrīz katrā publikācijā par mūzikas instrumentiem Latvijā ir minēts muzikālais loks ar nosaukumu spēles, kas nereti raksturots kā pats senākais stīgu instruments Latvijā. Izmantojot tā uzbūves aprakstu, kas arī ceļo no publikācijas uz publikāciju, šo instrumentu pagatavoju un secināju, ka praktiski ar to nevar spēlēt tādā veidā, kā ir aprakstīts. Respektīvi, tas ir teorētisks, mākslīgi radīts apraksts. Arī, apskatot šī instrumenta nosaukumu, jāsecina, ka vārds spēle ir lietojams daudz plašāk nekā attiecībā uz muzikālo loku. Tas bieži apzīmē mūzikas instrumentu vispār vai stīgu instrumentu, visbiežāk vijoli. Spēlmanis tradicionāli ir vijolnieka nevis muzikālā loka spēlētāja apzīmējums. Tātad šis muzikālais loks ir vai nu izgudrots instruments, vai arī ļoti perifērs, un kādā brīdī varbūt kaut kur Latvijā ir parādījies. Tādu iespēju pieļauj etnogrāfiskie materiāli, kas fiksēti pie latviešu kaimiņiem, piemēram, baltkrieviem.

Cik lielā mērā latviešu tradicionālie instrumenti iekļaujas kopējā Eiropas tradīcijā un kas mūsu kultūrai šajā jomā ir specifisks?

Mēs varam lepoties ar to, ka mūsu tradicionālā instrumentālā kultūra ir bijusi ļoti līdzīga lielākajai daļai plašāka reģiona tautu kultūru. Tie instrumenti, kurus spēlējuši Latvijā, ir līdzīgi igauņu, lietuviešu, baltkrievu instrumentiem. Arī ar Poliju un Somiju ir daudz līdzību, bet parādās arī atšķirības. Daudzi instrumenti, kas bijuši Latvijā, ir kopīgi visai Eiropai vai Ziemeļeiropai, tā ka mūsu tradicionālais instrumentārijs ir ļoti eiropeisks. Turklāt gan repertuārā ir ciešas saites ar Viduseiropu un Ziemeļeiropu, gan arī muzicēšanas piegājiena ziņā daudz kas ir salīdzināms. Ja tomēr meklējam kaut ko tieši Latvijai specifisku, tad tā ir vesela instrumentu grupa, kurai tiešu atbilstību tuvākās un tālākās kaimiņzemēs neatradīsim. Šo grupu var apzīmēt kā kāta grabekļus. Tradīcijā tos pazīstam ar nosaukumiem: eglīte, trīdeksnis, puškaitis, trumulis. Tiem var būt diezgan atšķirīgs izskats, bet kopīgs ir tas, ka tiem ir koka, parasti egles, kāts, kas ir kaut kādā veidā izgreznots, piemēram, puškaitim bagātīgi ar auduma strēmelītēm un klāt piekārtas uz diegiem savērptas niedres, tā ka tiešām sanāk pušķis, kur vēl iekarināti zvārgulīši. Šo instrumentu lietošana ir cieši saistīta ar kāzām, kur parasti notiek apdziedāšanās. Tā gan nav unikāla tikai Latvijas kultūrai, bet intensitāte, ar kādu tā šeit praktizēta, ir izteikti lielāka nekā kaimiņzemēs. Un apdziedāšanos pavada ar šiem kāta grabekļiem, līdz ar to tas ir sieviešu instruments. Šī ir Latvijas iezīme, ko pie citām tautām īsti neatrodam.

Vai Jums šā pētījuma tapšanas gaitā bija kādi spilgti atklājumi vai pārsteigumi?

Pārsteigumi ir bijuši visā procesā. Tas, kas mani visvairāk uzrunāja šajā pētniecībā, bija vēsturiskās fotogrāfijas gan no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, gan citu muzeju fondiem. Tajās fiksēti dažādi ar muzicēšanu saitīti brīži no cilvēku dzīves starpkaru periodā. Piemēram, daudzās fotogrāfijās redzami somas stabuļu pūtēji – mūsdienu valodā biežāk lieto vārdu dūdas, bet tas ir ar divējādu nozīmi, jo ir arī stīgu instruments dūdas. Un, lūk, šie somas stabuļu pūtēji bieži fotografējušies kopā ar koklētājiem. Pilnīgi droši var teikt, ka kopā muzicējuši viņi nav, jo somas stabules skan krietni skaļi, bet kokles ir viens no klusākajiem instrumentiem. Tas, ka šiem spēlētājiem paticis būt kopā fotogrāfijās, bija pārsteigums. Vēl vienu atklājumu – ka spēles ir ļoti margināls vai izdomāts instruments, jau minēju. Viens no atklājumiem bija arī tas, ka ar nosaukumu vien instrumentu nevar identificēt, kāds ir attiecīgā instrumenta morfoloģiskais veids. Piemēram, aplūkojot tādu instrumentu kā rata lira, kas ir visā Eiropā pazīstams viduslaiku instruments, liecības, kurās ir fiksēta tās klātbūtne Latvijā, ir apšaubāmas. Taču ir jautājums, ko mēs meklējam, jo rata lira ir pētnieku radīts nosaukums, bet kā to sauc tautas valodā? To man palīdzēja noskaidrot dažas 19. gadsimta otrās puses publikācijas periodikā, kurās bija minētas koklētājas Rīgas ielās. Izrādījās, ka tie ir bērni, kurus vecāki pārdod kādam, kas viņus apmāca koklēšanā, un pēc tam izmanto šos bērnus, likdami ar koklēšanu ielās pelnīt naudu. Šāda tradīcija citur Eiropā ir pazīstama ar rata lirām. Tas un ne tikai tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka  tautas valodā rata liras nosaukums bija kokles. Kokle ir ne tikai stīgu instruments, ko labi pazīstam, bet par koklēm saukta arī arfa, cimbole, monohords jeb vienstīdzis. Vienam instrumenta morfoloģiskajam veidam var būt desmitiem nosaukumu, un tajā pašā laikā viens nosaukums var attiekties uz dažādiem instrumenta morfoloģiskajiem veidiem. Piemēram, Vidzemē Liepupes draudzē par kokli saukuši pūšamo instrumentu, ko mūsdienu valodā saucam par pāna flautu. Tāpat atklājums bija, ka, kaut arī kokles ir apcerētas daudzos romantiskos dzejojumos un darbos saistībā ar visiem Latvijas novadiem, tomēr tradicionālā, no viena koka grebtā kokle nav visas Latvijas instruments. Visvairāk tā bijusi izplatīta Lejaskurzemē, Viduskurzemē, Austrumvidzemē, Latgalē un Daugavas kreisajā krastā Sēlijā. Savukārt ļoti maz pārējā Vidzemē un Zemgales lielākajā daļā. Vēl viena vērtīga lieta – gatavojot grāmatu, tika detalizēti fotografēti instrumenti, turklāt izceļot tās instrumentu detaļas, kas ir svarīgas instrumentu pazinējiem. Tie ir reāli instrumenti, kas savulaik spēlēti, tad nonākuši muzejos. Līdz ar to šīs fotogrāfijas ir vērtība pati par sevi. Un man jau ārzemju kolēģi, ieraudzījuši foto, ir teikuši: kaut arī neprotu latviešu valodu, bet man tā grāmata ir vajadzīga, jo es tur visu varu redzēt.

Jūs ne tikai nodarbojaties ar pētniecību, bet arī pats daudzus gadus aktīvi muzicējat.

Šīs abas jomas iet roku rokā. Interese par mūzikas instrumentiem man ir jau kopš bērnības, mana pirmā iepazīšanās ar tiem praktiski bija, kad māte man pavisam mazam nopirka metalofonu un mutes ermoņikas, – pats tos izpētīju un sāku spēlēt. Tad nāca bērnu mūzikas skola, kur apguvu klavieres un akordeonu. Pēc tam spēlēju rokansamblī, skolas pūtēju orķestrī. Arī ceļojot man patīk iepazīties ar tālāku zemju mūzikas instrumentiem, nereti mēdzu tos iegādāties, apgūt un spēlēt. Tā ir mana permanenta interese. Atsevišķi instrumenti man ir mīļāki, tos esmu spēlējis vairāk, biežāk ir nācies uzstāties ar kokli un somas stabulēm. Diezgan daudz esmu sadarbojies ar citām muzicējošām grupām. Piemēram, kopš 2013. gada mums ir kopdarbība ar Rīgas Saksofonu kvartetu, kopīgi tapušas veselas trīs programmas, un esam daudz koncertējuši Latvijā. Tāpat man ir tapuši dažādi mūzikas ieraksti, vairāki albumi, kur spēlēju gan pats, gan kopā ar citiem.

Vai teorētiskie pētījumi kādā veidā ir ietekmējuši arī Jūsu veidotās muzikālās programmas?

Jā, piemēram, esmu uzstājoties spēlējis virstoņu flautu – instrumentu, ko izdevās dokumentēt kādā ekspedīcijā Preiļu pusē. Parasti flautām, stabulēm, lai mainītu skaņas augstumu, ir skaņu caurumiņi. Savukārt virstoņu svilpe ir gara caurulīte bez neviena skaņu caurumiņa. Muzicēšana notiek, izmantojot tā saucamo dabisko virstoņu rindu. Tur ir pavisam savādāka spēlēšanas tehnoloģija. Ir sajūta, ka nepārtraukti skan viena skaņa, un melodija veidojas uz šīs skaņas pamata, šo vienu nepārtraukto skaņu mūzikā sauc par burdonu. Vai arī stereotipiskais priekšstats, ka tāds instruments kā vargāns nekādā gadījumā nav latviešiem raksturīgs, bet nāk kaut kur no Āzijas. Taču, apzinot vargāna situāciju, nācās sastapties ar atzinumu, ka arheoloģiski atrasto instrumentu vidū vargāns ir visvairāk atrastais instruments Latvijā, kas savā ziņā ir pārsteigums. Tas gan bijis izplatīts diezgan specifiski – viduslaiku piļu tuvumā vai pilsētās, tātad bijis šeit. Un, kad ir šāda teorētiska zināšana par vargānu, tad nav nekādu aizspriedumu vai šķēršļu, lai to publiski spēlētu kā raksturīgu Latvijas instrumentu.

Cik bieži muzicējat kopā ar savu dzīvesbiedri – Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu?

Ir brīži, kad esam vairāk muzicējuši kopā, jo Rūta ir ļoti muzikāla, viņai ir lieliska balss, muzikālā izglītība un arī prakse. Turklāt viņai tāpat kā man ir interese par tradicionālo mūziku un instrumentiem. Bet, protams, akadēmiskie pienākumi paņem ļoti daudz laika, un muzicēšanai to vajag atbrīvot. 90. gados mums bija divi koncertceļojumi pa Norvēģiju, pirmajā 16 uzstāšanās, otrajā – 10. Tas bija intensīvākais mūsu kopīgās muzicēšanas laiks. Kopā ar Rūtu gandrīz desmit gadus, kopš pirmsākumiem, esam bijuši ļoti nozīmīgā mūzikas projektā – Dabas koncertzālē. Reizumis joprojām koncertējam arī ārpus Latvijas, divi cilvēki ir mobilāka apvienība nekā vesels orķestris. Nereti esam uzstājušies valsts svētkos vai citos nozīmīgos brīžos Latvijas vēstniecībās.

Februāra pirmajā pusē, ieskandinot baltu ciltīm veltītu starptautisku etnogrāfisko festivālu, ar programmu „Mani balti bāleliņi” viesojāties Valmiermuižā. Vai tā ir jūsu jaunākā koncertprogramma?

 Kā programmu to prezentējām pirms pāris gadiem, bet tās ideja sakņojas agrākajos priekšstatos un interesēs. Baltu tautu kultūra ir mana un Rūtas kopīga interese, kas ietver ne tikai latviešu un lietuviešu tautas, bet, domājot plašāk, arī citas baltu sentautas – prūšus, jātvingus. Programmas veidā jau pirms pāris gadiem mums bija uzstāšanās Ērmaņmuižā – Latvijas Ziemeļos, netālu no Igaunijas robežas, un pērn Cēsu koncertzālē. Tā ka šogad Valmiermuižā bija trešā reize, kad šo programmu atskaņojām publiski.

Minējāt, ka arī ceļojot lielu interesi pievēršat dažādu tautu mūzikas instrumentiem. Kuri šajā ziņā ir bijuši jūsu interesantākie ceļojumi?

Palūkojoties uz savu ceļojumu ģeogrāfiju, tā ir diezgan iespaidīga. Esmu aizpildījis karti, ko piedāvā internetā un kur vari atzīmēt vietas, kur esi bijis, un izrādījās, ka esmu pabijis 13% no visas zemeslodes, kas ir diezgan daudz. Lielākoties mani ceļojumi ir saistīti ar zinātnisko darbību, konferencēm. Šādā veidā ir apceļota gan visa Eiropa, gan nācies būt Ziemeļamerikā, Kanādā un ASV, arī Austrālijā. Vēl viens motīvs ceļošanai ir muzikālā darbošanās. Gan vienatnē, gan kopā ar Rūtu muzicējot, esam bijuši Indijā, Japānā. Arī, braucot uz konferencēm un citos ar zinātniskajiem projektiem saistītos braucienos, vienmēr cenšos izmantot situāciju un atlicināt kādu brītiņu, lai iepazītos ar kaut ko jaunu manā interešu jomā. Tā speciāli braukt kā ekskursantam gan iznāk diezgan reti. Viens no šādiem gadījumiem bija pirms desmit gadiem, kad mēs ar Rūtu sevi apdāvinājām ar ekskursiju uz Izraēlu. Tā bija zeme, kur ļoti gribējās būt, un turp tad arī devāmies.

Vai tagad var teikt, ka pētījums par tautas mūzikas instrumentiem ir pabeigts, vai tam sekos turpinājums?

Pašlaik intensīvi top šī pētījuma angļu versija, ir atlicis pavisam nedaudz, un drīz tai ir jānāk klajā grāmatas formā. Galvenais iemesls tās tapšanai, ir tas, ka šogad vienā no lielākajiem pasaules grāmatu gadatirgiem, kurš notiek Londonā, lielā mērā Latvijas simtgades sakarā mūsu valsts ir goda viesis. Tur ir pieaicinātas arī Lietuva un Igaunija. Parasti šādos gadatirgos tiek prezentēti literatūras tulkojumi, un šī grāmata angļu valodā ar Kultūras ministrijas gādību aizceļos uz turieni un tālāk jau dzīvos savu dzīvi starptautiskajā apritē. Vēl varētu teikt, ka grāmata ir devusi iespēju un radījusi pamatu, lai šobrīd strukturētāk varētu veikt speciālus pētījumus šajā jomā. Šis ir bijis materiālu sakārtošanas darbs, un nākamais solis jau ir viedot specializētus pētījumus, kādiem ir jārodas un kādi jau rodas. Šeit ir interesenti gan LU Humanitāro zinātņu fakultātē, kur folkloristika ir kā specializācija, gan Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur ir vesela jauno etnomuzikologu paaudze un dažiem ir interese par mūzikas instrumentiem, gan Latvijas Kultūras akadēmijā, kur ir tradicionālās kultūras un folkloristikas ievirze studijās. Veicot šo pētījumu, bija redzams, cik daudz vēl ir darāmā. Tā ka nevar teikt, ka ar to ir pielikts punkts un mums tagad ir viss par mūzikas instrumentiem, – tas ir sākums tālākiem pētījumiem un radošām darbībām.