„Zinātnei vajadzētu koncentrēties nevis uz to, kā visu pārdot, bet kā pacelt domāšanas līmeni sabiedrībā”, uzskata Manuels Fernandezs. Viņš ir LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas zinātniskā institūta direktors, flautists un pazemīgs pētnieks. Viņš ir gatavs mainīt ne tikai Latvijas izglītības sistēmu, bet arī cilvēku iesūnojušos priekšstatus.
Kādus pētījumus veic Pedagoģijas zinātniskais institūts, kura direktors esat?
Pārstāvam vairākus pētījumu virzienus, viens saistīts ar pedagoģijas vēsturi, jo inovācijas ir svarīgas, bet jāapzinās uz kādiem pamatiem visu būvējam. Otrs virziens vērsts uz starptautisku sadarbību, aplūkojam mūžizglītības tēmu, kompetenču definēšanu. Trešais saistīts ar dažādību plašā nozīmē un integrāciju – kā Latvijā varam veicināt sociālo integrāciju saistībā ar migrantiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, protams, aktuāli faktori ir arī ģimenes stāvoklis, vecums vai dzimums. Lai mēs spētu iekļauties globālajā sabiedrībā, par dažādību ir jārunā.
Nesen pētījām vakarskolas – kāpēc jaunieši agri pamet skolu, bet pēc tam atgriežas vakarskolā un tieši tur jūtas labi. Atklājām, ka galvenais faktors ir saņemtā attieksme – viņus uztver kā pieaugušos! Jauniešiem nepatīk, ja vidusskolā izmantotā pieeja reizēm ir pārāk bērnišķīga, bet tieši vakarskolā viņiem rodas personīgākas attiecības ar skolotājiem viņus uztvert nopietni.
Cik aktuāla tēma Latvijā ir dažādība, vai neesam ļoti konservatīvi?
Kā pētnieks redzu, ka cilvēkos ir bailes un attieksmes, kas palikušas iekaltas kopš padomju laikiem. Caur zinātni varam skatīties nedaudz objektīvāk, bez liekām emocijām uz realitāti. Jā, nereti cilvēkiem pret vakarskolām ir negatīva attieksme, bet ielūkojoties iekšā, runājot ar cilvēkiem, atklājās fantastiskas lietas, par ko sabiedrība vienkārši nezina! Pētniekiem ir nedaudz jāpalīdz cilvēkiem atvērt prāts, mums jārada gaisma nezināmajā.
Kāds bija jūsu ceļš līdz zinātnei?
Es esmu mūziķis, flautists. Pamatizglītību ieguvu Madrides konservatorijā Spānijā, pēc tam studēju muzikoloģiju Sorbonnas Universitātē Parīzē. 15 gadus spēlēju orķestrī, biju mūzikas skolas direktors, mācīju flautas spēli. Tad atbraucu uz Latviju un sāku strādāt kā mūzikas skolotājs vispārizglītojošajās skolās.
Pateicoties Eiropas struktūrfondiem man bija iespēja uzrakstīt doktora disertāciju. Vēlējos rakstīt, kā iespējams apvienot mākslinieka un pedagoga identitātes, jo kad studēju Parīzē, man vajadzēja mācīties un arī mācīt citus. No mācīšanas daudz ieguvu kā mākslinieks, bet nereti mūziķi uz pasniedzēja darbu skatījās kā zemākas klases darbu, es tam nepiekritu. Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte mani labprāt uzņēma un profesore Irina Maslo kļuva par manu zinātnisko mammu. Četrus gadus rakstīju disertāciju, pilnībā iegāju iekšā zinātniskajā pasaulē, bet disertācijas aizstāvēšanas laikā parūpējos arī par māksliniecisko pusi – spēlēju flautu. Tas bija brīnišķīgs moments, jo no Spānijas bija atbraukuši arī mani vecāki un māsas.
Pēc tam man piedāvāja darbu zinātniskajā institūtā, sāku ar zinātniskā asistenta darbu, tad kļuvu par pētnieku, tad vadošo pētnieku un nu esmu institūta direktors.
Latvija ir maza valsts un šeit augstas karjeras virsotnes var sasniegt ātri. Esmu pateicīgs saviem kolēģiem un sakritībām, ka esmu amatā, kur ar savu darbu varu daudz ko mainīt izglītības sistēmā.
Kā jums veicās ar latviešu valodas apguvi?
Es jau 13 gadus dzīvoju te, man bija daudz laika praksei. Kad pārcēlos uz Latviju, pēc diviem mēnešiem bija jāsāk strādāt skolā, gāju kursos, bet 1. septembrī vienkārši bija jāsāk runāt. Mācīju mūziku Rīgas Katoļu ģimnāzijā, pēc tam arī spāņu valodu Rīgas Franču licejā. Bērni norādīja, ka nedrīkstu teikt – klausīsimies „Figaro kazas”, jo tad visi smiesies. Ar savu nežēlīgumu bērni man palīdzēja.
Kad studējāt Parīzē, jums mācīja, kā mācīt citus?
Es vienkārši sāku mācīt flautas spēli! Esmu pārliecināts, ka labs skolotājs nav tas, kurš ilgi mācījies, bet tas, kurš ir daudz mācījis laba mentora pavadībā. Reāla prakse un spējīgs mentors ir vērtīgāk nekā grāmatu lasīšana vairāku gadu garumā! Vienīgi mentoram jābūt apveltītam ar labu aci, lai viņš varētu pabīdīt tevi uz priekšu vai nedaudz piebremzēt. Un labs skolotājs pats ir sastapis labus skolotājus. Mēs daudz gūstam, vērojot citus.
Tā ir laimes spēle – viens slikts skolotājs var radīt riebumu pret pedagoģiju.
Zināmā mērā tā ir, bet ja pedagoģija ir īstais aicinājums, pietiks ar vienu izcilu skolotāju, lai aizmirstu par pārējiem. Gandrīz katram ir viens skolotājs, kurš ir palicis atmiņā, redzu, ka mājat ar galvu, tātad jums arī. Tas nav tehnisks darbs, bez liesmiņas, kas deg iekšā, šo darbu nevar darīt.
Kas ir šis skolotājs, kurš jums palicis atmiņā?
Runājot par flautas spēli, tas bija Lito, kas ir saīsinājums vārdam “Manuels”. Man bija 15 gadi, bet viņš man ļoti uzticējās. Lito mani nosēdināja sev blakus orķestrī un lika spēlēt kopā ar viņu, arī koncertos! Varbūt es nebiju ļoti apdāvināts, bet viņš man uzticējās! Lito bija prasīgs un stingrs, bet arī uzslavēja, kad biju to pelnījis.
Bet labākais skolotājs ir mana mamma. Šobrīd esmu pēc-doktorants un strādāju ar tēmu par personības attīstību un rakstura audzināšanu. Un par šo tēmu runāju arī ar mammu. Mani vecāki nāk no maza ciemata, kur dzīvo 200 cilvēki, mēs esam pieci bērni – mana vecākā māsa ir ārste, otra ir prorektore Oviedo Universitātē, tad pa vidu esmu es, mana jaunākā māsa ieņem augstu amatu Izglītības ministrijā un mans brālis ir advokāts.
Jautāju mammai – kā jums izdevās mūs piecus izaudzināt par tik labiem un veiksmīgiem cilvēkiem? Viņa atbildēja – protams, ka es jūs mīlēju un rūpējos par jums, bet es vienmēr pret jums izturējos kā pret gudriem cilvēkiem. Bērni jau no agras bērnības visu saprot. Nešaubīgi atzīstu, ka viņa ir mana labākā skolotāja.
Kas trūkst Latvijas zinātnē?
Mēs esam uz pareizā ceļa, ir jāturpina strādāt, lai sakārtotu finansējuma jautājumu. Jau trīs gadus esmu institūta direktors un vienmēr paturu prātā, ka cilvēks ir galvenais. Sākumā redzēju, ka daudziem pētniekiem ir nestabils pamats, jo viņi nezina, kas notiks pēc diviem mēnešiem. Ar tādu stresu taču nevar strādāt! Mans uzdevums bija radīt viņos drošības sajūtu, kaut vai turpmākajam gadam. Nedrīkst prasīt rezultātus, neparūpējoties par cilvēku – viņš ir jāatbalsta, viņam ir jāuzticas, tikai tad var prasīt rezultātus!
Mums prasa, kā šo pētījumu var reāli izmantot, kā to var komercializēt. Ir labi par to domāt, bet jāapzinās, ka daudzi nozīmīgi pētījumi zinātnes vēsturē tobrīd tika nicināti un to vērtību apzinājās tikai pēc gadiem.
Pētniecību nevajag mērīt pēc komercializējamiem rezultātiem! Jānovērtē zinātne, kas paceļ sabiedrības domāšanas līmeni, kas ieslēdz mūsu smadzenes un atver sirdis kaut kam jaunam.
Kā jūs ieviešat ko jaunu?
Esmu maģistra studiju programmas "Dažādības pedagoģiskie risinājumi" direktors, izmantojam inovatīvu un iestādei ne līdz galam saprotamu pieeju. Studiju procesā izmantojam dažādas valodas, nebaidāmies studentiem dot materiālus, piemēram, spāņu valodā, viņi tiks galā!
Uzskatu, ka nevajag dot jau gatavu saturu, tā vietā piedāvājam jautājumus, uz kuriem jāatrod atbildes. Meklējiet sev ērtā valodā! Es nevēlos studentus ierobežot. Arī eksāmens nav balstīts uz satura pārbaudi, tas mani neinteresē, jo katrs pats ir atbildīgs par to. Tā vietā lūdzam studentiem reflektēt par apgūtajām kompetencēm, piedāvājot vairākas izteikšanās formas, pateicoties manai doktorantei Lanai Dreimanei, studenti drīkst veidot video,
podkāstu, domu karti vai ko citu.
Kāda ir augstākās izglītības vērtība sabiedrības acīs? Daudzi uzskata, ka pašmācības ceļā var iemācīties vairāk nekā augstskolā.
Nekvalitatīva augstskola tiešām nevienam nav vajadzīga – ne valstij, ne studentiem, ne pasniedzējiem. Piemēram, Šveicē vairāk nekā 50% skolēnu dodas uz profesionālajām izglītības iestādēm pēc pamatskolas beigšanas. Latvijā ir arī uzstādīti šādi mērķi, bet līdz realitātei ir vēl tālu. Kļūt par kāda amata profesionāli taču ir lieliski! Ir beigušies laiki, kad cilvēku uzskata par gudru tikai tad, ja viņš mācījies augstskolā. Jā, augstskolai ir jābūt atvērtai visiem, bet katram jāizvēlas savs ceļš.
Kas ir jums aktuālie pētījumi?
Primārais ir pētījums par personības audzināšanu, jo aktuāla ir atziņa, ka ar zināšanām dzīvē vien nepietiek.
Runājot par personības attīstības programmām, jāskatās nevis no skatu punkta, kā bērns var sasniegt labākus rezultātus, bet kā bērns kļūst par labāku cilvēku. Jāuzdod jautājums, kas ir augstākais mērķis, ko piedāvājam skolēniem skolā – vai uzlabot PISA rezultātus? Tas tiešām ir augstākais pēc kā tiecamies? Protams, labākais veids, kā attīstīties, ir censties sasniegt pēc iespējas labākus akadēmiskos rezultātus, bet arī tas jāuztver kā līdzeklis! Esmu par labu akadēmisko izglītību, bet cilvēkam jābūt pirmajā vietā.
Kādi ir nākotnes plāni pētniecībā?
Turpmākos trīs gadus pētīšu personības audzināšanas jautājumus: manu pēcdoktorantūras programmu sauc “Izglītības modernizācija Latvijas skolās, īstenojot inovatīvu pētniecībā balstītu programmu par 21. gadsimta kompetencēm un tikumu ētikas attīstību ar virtuālās telpas atbalstu (ARETE-school)”. Ir izveidota sadarbība ar Birmingemas universitāti, kur strādā vadošie Eiropas pētnieki šajā jautājumā. Pilnveidošu sevi, lai spētu dot ieguldījumu Latvijas sabiedrības attīstībā. Priecājos, ka pateicoties pēcdoktorantūras grantiem, pāris gadiem pētniecības virziens ir skaidrs.
Mani interesē viss, kas attiecas uz pedagoģiju un mūziku, nupat žurnālā Psychology of Music bija publikācija no manas disertācijas. Labprātu turpinātu pētīt arī šajā jomā.
Ir ļoti svarīgi apvienot zinātni ar citām interesēm. Darbojos nevalstiskajā organizācijā „Baltijas Izglītības un kultūras attīstības biedrība”, organizēju kristīgi izglītojošas aktivitātes studentiem, spēlēju futbolu, uzstājos koncertos. Man pētniecība ir svarīga, bet tas nav vienīgais dzīvē, tas jāatceras katram pētniekam! Esot kontaktā ar citām jomām, mēs spējam veidot dialogu un saprast, kāpēc cilvēki domā citādi. Mums jāmācās nevis pieņemt vai nosodīt, bet domāt!
Ko jūs teiktu tiem, kas vēlas dzīvi saistīt ar pedagoģiju?
Tas ir izcils ceļš, kas jāuzsāk ar lielu atbildības sajūtu.
Jādomā nevis „o, kā es mācīšu citus”, bet „kā es pats varēšu mācīties no citiem, pilnveidošu sevi”. Pedagogam nevajag sevi ierobežot, sēžot pie grāmatām, ir jāiegūst plaša izglītība, ejot uz izstādēm, teātri, sarunājoties ar cilvēkiem, lasot klasisko literatūru. Ir jākļūst par personību!
Vēlos piebilst par zinātni un veselo saprātu. Zinātniskā metode ir viens no veidiem, kā uzzināt patiesību, bet nav vienīgais! Par realitāti var uzzināt arī no attiecībām ar cilvēkiem! Es vēlos visiem zinātniekiem novēlēt likt lietā ne tikai prātu, bet arī sirdi.
PĒTNIEKA PIETURZĪMES:
- Ieguvis doktora grādu Pedagoģijā Latvijas Universitātē 2012. gadā
- Ieguvis maģistra grādu mūzikas instrumentu spēlē un pedagoģijā Madrides Karaliskajā Konservatorijā 1989. gadā
- Ieguvis bakalaura grādu muzikoloģijā Sorbonnas universitātē Parīzē 1992. gadā
- Vadošais pētnieks LU PPMF
- Maģistra studiju programmas "Dažādības pedagoģiskie risinājumi" direktors
- Latvijas Zinātņu padomes eksperts
- Pedagoģijas zinātniskā institūta direktors
Kopš 2017. novembra: pēcdoktorants SAM 1.1.1.2. pasākuma “Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts” ietvaros. Pētījums līdzfinansēts no ERAF, Projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/071.