Savienot industriju un Latvijas Universitāti jēgpilnā sadarbībā

Sāksim ar dažām tā sauktajām vispārzināmajām patiesībām. Pirmā skan apmēram tā: lai būtu attīstība, ir jākoncentrējas uz dažiem mērķiem. Vai tas tiešām tā ir? Un, ja ir, kas ir šie mērķi? 

Es vispirms papildināšu: papildus mērķiem ir jābūt arī rīcībai. Ja nav rīcības, mēs varam palikt, tēlaini izsakoties, pie diskusiju galda, kur ir izvirzīti mērķi. Raugoties no mana kā par attīstību un inovācijām atbildīgā prorektora viedokļa, mērķis ir tāds, lai mūsu zināšanas varētu pārvērst ekonomiskā labumā. Tātad mans uzdevums ir aktīvi rīkoties, lai savienotu industriju un Latvijas Universitāti jēgpilnā sadarbībā. Turklāt svarīgi paturēt prātā, ka arī zinātne, sadarbojoties ar industrijju, iegūst jaunas zināšanas. Tātad šī mijiedarbība ir viens no galvenajiem fokusiem. Cits aspekts ir veicināt to, lai mūsu pašu saimes iekšpusē – es runāju par Latvijas Universitātē studējošajiem un arī strādājošajiem – veidotos jaunuzņēmumi. Proti, lai labai idejai sekotu uzņēmums. Tas nozīmē ne tikai palīdzēt šādam jaunuzņēmumam, bet arī aktivizēt mūsu cilvēkos, ja tā var teikt, uzņēmēja gēnu. Tas arī nozīmē vairāk mācīt uzņēmējdarbību plašā nozīmē. Paskaidrošu ar izdomātu situāciju. Ir izcils fiziķis, kuru, ļoti iespējams, pirmām kārtām un galvenokārt interesē fundamentālā zinātne, nevis kādas idejas komercializēšama. Savukārt šā fiziķa komandā var būt cilvēks, kurš arī ir fiziķis, bet ne tik izcils. Toties šim cilvēkam varbūt var attīstīt uzņēmēja prasmes. 

Cita vispārzināma patiesība skan tā: lai īstenotu lielus plānus, ir nepieciešama arī liela nauda. Turklāt zinātnes gadījumā mēs runājam par ilgtermiņa ieguldījumiem, tā saukto garo naudu. 

Lai kaut kas notiktu, ir nepieciešamas zināšanas, rīcība un finanses. Turklāt šiem trim faktoriem ir jābūt līdzsvarā. Ja ir nauda, bet nav idejas, tad nav labi; ja ir idejas, bet nav naudas, arī nav labi. Tāpēc, jā, finanšu resursi ir svarīgs jautājums. Ja mēs skatāmies starptautiski salīdzināmi riska kapitāla tirgu, tad jāsecina, ka Latvijā tas ir diezgan neiepriecinošā situācijā. Jautājums: kādēļ tā? Nevarētu teikt, ka nav potenciālo investīciju resursu. Pretenzijas ir par to, ka trūkst jaunu ideju, tiek, atvainojos, apmuļļātas vecās. Latvijas Universitātē jaunas idejas ir, bet, iespējams, ir pārāk zems šo ideju gatavības līmenis, lai tās kļūtu interesantas investoriem, tāpēc mūsu plānos ir funkcija, ko mēs varētu apzīmēt par inovāciju akcelerāciju. Turklāt šāda domāšana ir labvēlīga ne tikai industrijai, bet arī zinātniekiem. Tev ir spoža ideja, bet jāēd arī kaut kas ir, tāpēc arī pētniekiem naudas piesaistes jautājums ir svarīgs. 

Ja mēs skatītos vēsturiski, tad agrāk daudzu izgudrojumu ceļš no izgudrojuma līdz tirgum bija divdesmit, pat trīsdesmit gadi. Tagad šis laiks būtiski saīsinās. Ar šo tēzi es gribu uzvērt: ja mēs pareizi izveidojam sistēmu, ko ieskicēju, mums paveras labas iespējas, negaidot desmitgades, par kurām bija mājiens jautājumā. 

Tomēr man šķiet: lai sistēma funkcionētu, ir nepieciešama zināma ideju atlase, jo pretējā gadījumā investoriem tiek piedāvāts ļoti, varbūt pat pārāk, plašs ideju klāsts. 

Jā  un nē. Es uz šo jautājumu skatos tā. Riska kapitāls ir klients. Es noskaidroju, kas klientam ir nepieciešams. Es nepiedāvāju klientam to, kas viņu neinteresē. Ja mums ir laba sadarbība, piemēram, ar LMT, tad es šim uzņēmumam nepiedāvāšu ideju par to, kā veiksmīgāk audzēt kokus, pat ja ideja ir brīnišķīga. 

Vienīgā problēma šādā hierarhijā ir tāda, ka augstskola un zinātne kļūst atkarīga no biznesa, un bizness Latvijā nereti ir … diezgan tuvredzīgs. 

Var arī tā teikt, bet tas nenozīmē, ka zinātnei un industrijai nav jāsadarbojas. Kaut vai tāpēc, ka zinātne bieži var paredzēt, kādā virzienā konkrētā industrija attīstās. 

Lai nebūtu pārpratumu – es nenoniecinu biznesu, kuram ir jānodrošina darbība šeit un tagad. Man tikai liekas, ka, piemēram, uzņēmējs neieguldīs virzienā, kurš var apdraudēt viņa biznesu. 

Atkal jā un nē. Pats sava doktora darba izstrādes kontekstā biju Norvēģijā. Viņi tur pumpē naftu un gāzi, bet ļoti nopietni strādā arī ar ūdeņradi kā energoresursu. Nopietni iegulda elektroauto lietošanas veicināšanā, lai gan varētu šķist, ka tas neatbilst viņu kā fosilo energoresursu valsts interesēm. Kāpēc Igaunija digitalizācijas jomā ir tik attīstīta? Tāpēc, ka tad, kad Somija gāja prom no analogās sistēmas, viņi piedāvāja savus vecos “dzelžus” Igaunijai. Savukārt Igaunija pateica, ka viņai vecie “dzelži” nav vajadzīgi, pat ja tos var iegūt ļoti izdevīgi, un pieņēma lēmumu, ka digitalizēsies. Ar šiem piemēriem es dodu mājienu, ka, pat ja ir kādi lokāli iebildumi, mēs vienmēr varam paskatīties, ko dara valsts un bizness ārpus Latvijas. 

Tiktāl skaidrs, tomēr pieļauju, ka daļai publikas attīstība asociējas ar Latvijas Universitātes būvprojektiem Torņakalnā. Papildus tiem augstskolai ir Latvijas mērogam vērā ņemams jau esošu nekustamā īpašuma objektu “portfelis”. Kur stāstā par attīstību ir šī, sauksim to tā, lielā saimniecība? 

Šo jautājumu gan īsti nevajadzētu uzdot man kaut vai tāpēc, ka šo saimniecību mēs esam saņēmuši mantojumā. Savukārt, ja runājam par jaunajiem projektiem, tad atbildēšu subjektīvi – es labprāt nāktu mācīties šādās telpās. Vide ir ļoti svarīga. Mēs konkurējam arī starptautiski, un cilvēkiem ir svarīgi, kādos apstākļos viņi darbojas. Turklāt mūsdienīga vide liek sasparoties arī industrijai. Te es gribētu pat aizstāvēt jauno paaudzi, kurai nereti pārmet izvēlīgu attieksmi pret potenciālo darbavietu. Bet, ja paskatās ar jaunās paaudzes acīm, var saprast, ka nereti šī darbavieta tieši no vides viedokļa neliekas pievilcīga, jo ir iespējams salīdzināt ar vidi augstskolā. 

Sapratu, bet mantoto saimniecību jūs vienalga nevarat ignorēt. Piemēram, Botāniskais dārzs. Man pret to ir tikai siltas jūtas… 

Man arī, jo esmu no tā rajona. Ir maz galvaspilsētu, kur faktiski pilsētas centrā ir kaut kas līdzīgs. No šā viedokļa raugoties, Botāniskajam dārzam ir labas iespējas kļūt par Rīgas vizītkarti. Vēsturiski Botāniskais dārzs ir vairāk orientējies uz pētniecību, uz akadēmiskiem uzdevumiem, tomēr manā skatījumā tam ir potenciāls kļūt par vietu, kur pilsētnieki nāk ne tikai kāda auga, teiksim, rododendru, ziedēšanas laikā, bet arī ziemā, jo tā ir zināšanu ieguves vieta. 

Botāniskais dārzs man bija vienkārši piemērs. Runa ir par to, ka dienā ir tik stundu, cik ir, un zināmā mērā attīstības jautājumi ir arī daudzi citi. Akadēmiskais apgāds. Bibliotēka. Muzejs. 

Nepateikšu neko sensacionāli jaunu – viss atkarīgs no komandas. Es šo jautājumu risinu rūpīgi, jo ir tāds teiciens – viegli pieņemt darbā, grūti atlaist. Es gribu labu komandu. Savukārt, runājot par “saimniecību”, jāpatur prātā, ka ir tāda “lieta” kā vērtības. Jā, varbūt kāda struktūra nerada tev ienākumus, bet tā ir svarīga, jo runa ir par mums, augstskolai, kopīgām vērtībām. Piemēram, muzejs ir kaut kas tāds, kas ir pašsaprotams jebkurā lielākā augstskolā. Turklāt to var izveidot pievilcīgu plašākai sabiedrībai – te labs piemērs ir, kā Rīgas Stradiņa universitāte attīsta Anatomijas muzeju. 

Man ir vēl viena vispārzināmā patiesība, kuru gan es apšaubu. Cilvēks mācās visa mūža garumā. Un šī brīnišķīgā tēze tiek vērsta arī augstskolu virzienā – ko jūs, cienītās, darāt lietas labā? 

Domāju, ka nav jāapstrīd tas, ka zināšanas noveco, tās regulāri ir jāpapildina. Turklāt nevis tāpēc, ka cilvēks kaut ko būtu aizmirsis, bet gan tāpēc, ka zinātne attīstās. Šī nepieciešamība savas zināšanas papildināt attiecas arī uz uzņēmējiem – pat ja viņi nodarbina daudz cilvēku, pat ja viņi ir veiksmīgi. Kad iepriekš runājām par attiecībām ar industriju, izskanēja apzīmējums “tuvredzīgs”. Tomēr te svarīgi saprast, ka šī iespējamā “tuvredzība” ir saistīta ne tik daudz ar motivācijas trūkumu, cik ar to, ka vienkārši ir nepieciešamas jaunas zināšanas. 

Ja mēs šo idejisko aspektu pārtulkojam praktiskā aspektā, tad mēs runājam par – sauksim to tā – profesionālās pilnveides akadēmiju kā Latvijas Universitātes sistēmas daļu. Es apzināti nelietoju apzīmējumu “mūžizglītība”. Ja mēs runājam ar jauniešiem, viņiem liekas, ka “mūžizglītība” ir domāta vecāka gada gājuma cilvēkiem. Reāli mēs redzam, kādas prasmes ir pieprasītas darba tirgū, tātad jomā, kas tieši skar arī jaunos cilvēkus. Un mēs redzam, ka papildus vienai specialitātei darba devēji vēlas redzēt arī papildu prasmes. 

Es saprotu, ko nozīmē starpdisciplinaritāte. Proti, ja es vēlos nodarboties ar paleoģenētiku, man jāmācās ne tikai vēsture, bet arī jābūt izpratnei par ķīmiju un bioloģiju. Ja es pareizi saprotu, studenti jau tagad var šādi papildināt savas zināšanas. Kas ir atšķirīgais modelī “profesionālās pilnveides akadēmija”? 

Viena no atšķirībām ir tāda, ka šādus papildinošus kursus, samaksājot naudu, var apmeklēt ikviens. Arī tad, ja cilvēks nav Latvijas Universitātes students. Cilvēks pilda pasniedzēja uzdevumus tāpat kā students; konkrēto kursu beidzot, viņš saņem apliecinājumu, ka ir beidzis tādu un tādu kursu. Mēs runājam par kursiem jau pastāvošā, akreditētā mācību tēmu plūsmā, bet pastāv vēl arī iespēja, ka docētājs – ja viņam liekas, ka idejai ir pieprasījums – pats var piedāvāt izveidot šādu kursu. Tādam, protams, būs nepieciešama akreditācija, tomēr šāds virziens arī ir iespējams, un tas arī palielinātu elastību cilvēku attiecībās ar darba tirgu. Vēl var pieminēt modeli, ka cilvēks papildu prasmes var iegūt arī attālināti, sev izdevīgā tempā un termiņā, noslēgumā saņemot tā saukto individuālo apliecinājumu. Svarīgi arī uzsvērt, ka tēma, par kuru runājam, ir ne tikai uzņēmēju un darba ņēmēju interesēs. Galu galā visai sabiedrībai ir būtiski, lai mums būtu radoši, mūsdienīgi strādājošie, kuri nav “skrūvītes”. Gan citur pasaulē, gan Latvijā, domāju,  cilvēki arvien uzmanīgāk izturēsies pret tādu resursu kā laiks. Piemēram, ziemas mēnešos tu, protams, vari sēdēt mājās un skatīties kārtējo seriālu, bet tu vari arī jēgpilni savu laiku izmantot, iegūstot jaunas zināšanas. 

Man ir iespaids, ka arī izglītības sistēmā ir tas, ko varētu saukt par modes lietu. Savulaik daudzi apgalvoja, ka tūlīt, tūlīt tālmācība izstums tradicionālās augstskolas. 

Tālmācībai sabiedrība vēl nav gatava. Tehnoloģiskie aspekti ir pietiekami attīstīti. Tāpat nav noliedzams, ka varbūt ir jēdzīgi, ja docētājs ieraksta savu lekciju kursu, nevis to n-tās reizes atkārto. Īsi sakot, ieguvumi ir saprotami. Problēma ir tā, ka procentuāli ļoti neliels šādi studējošo skaits mācības arī pabeidz. Iemesli, kāpēc tā, ir cita tēma, bet skaidrs, ka tālmācības pakalpojuma pārdevējam nereti principā ir vienalga, vai pircējs pabeidz kursu līdz galam. Nauda ir samaksāta, un tā jau ir produkta pircēja problēma, ka viņš nespēj savu pirkumu izmantot. Tomēr minētie mīnusi nenozīmē, ka šis virziens nebūtu jāattīsta. 

Jēdzienu “attīstība” bieži pavada jēdziens “ilgtspējīgums”, kas, atzīšos, man jau krīt uz nerviem. 

Parasti mēs ar šo jēdzienu saprotam “zaļās” idejas, tomēr tikpat labi var runāt par ilgtspējīgumu kā priekšnoteikumu veiksmīgai konkurētspējai. Proti, nepieciešams, lai konkurētspēja tiek veidota režīmā “rīt jauna diena, skatīsimies, ko darīt”, bet lai konkurētspēja saglabājas ilgākā termiņā. 

2024. gada rudens "Alma Mater" numura saturu var lasīt arī tiešsaistē!