Attīstība ir tik strauja, ka jāpilnveidojas ir visām studiju programmām

Kad mēs runājam par fakultāšu apvienošanu un resursu konsolidāciju, ko šie procesi nozīmē studentiem? 

Studēšanai lielākās fakultātēs ir savi plusi un mīnusi. Lielākie ieguvumi ir savstarpējās saiknes, kas veidojas. Studenti satiek dažādākās nozarēs studējošus, un tas bagātina. Tāpat veidojas saiknes starp dažādām studiju programmām, kas ļauj jaunajām fakultātēm paskatīties uz savām programmām ar svaigu skatu. Kur var sadarboties, kur var aizgūt kādu labu praksi, kur var koplietot kādus resursus? Protams, būs studiju programmas, kuras sava specifiskā satura dēļ arī turpmāk būs mazliet nostatus. Piemēram, medicīna. 

Lai cik pašsaprotami tas skan, dzīve nestāv uz vietas, parādās jaunas vajadzības, kuras savukārt var nozīmēt jaunu studiju programmu nepieciešamību. 

Jā, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tāpat arī studiju programmu kopums nebūs gatavs, turklāt ne vienmēr runa ir tieši par jaunām programmām. Ne mazāk svarīgi ir pastāvīgi modernizēt, modificēt jau esošās. Ķīmija pirms divdesmit gadiem un ķīmija patlaban atšķiras, un to pašu var teikt par jebkuru virzienu. Faktiski attīstība ir tik strauja, ka jāpilnveidojas ir visām studiju programmām. Tomēr neapšaubāmi parādās arī jaunas tendences, jaunas tēmas, par kurām jūs jautājat. Te jārīkojas sistēmiski. Ja mēs veidojam jaunu programmu, tad vispirms ir jāsaprot, uz kā rēķina mēs to veidojam. Vai jaunā programma atņems studentus kādai no esošajām programmām? Bet varbūt jaunā programma, tieši pretēji, piesaistīs jaunus studentus, kuri iepriekš nebija atraduši savām interesēm īsti atbilstošu programmu? Paturot prātā, ka strādājam ierobežotu resursu apstākļos, tas ir svarīgs izšķiršanās brīdis. Tāpat pastāv iespēja, ka mēs veidojam nevis pilnīgi jaunu studiju programmu, bet jaunu apakšprogrammu kādai no esošajām. Iespējams, ka šis ir elastīgāks modelis, jo pamatu pamati saglabājas, bet mēs varam tos papildināt ar kaut ko aktuālu. 

Cik lielā mērā jaunu programmu – vai apakšprogrammu – izveide ir saistīta ar to, vai tādai var atrast mācībspēkus? Pat ja ir izpratne, ka virziens ir perspektīvs. Man saprotamāka joma ir sociālās un humanitārās zinātnes, tāpēc vieglāk paskaidrot jautājumu ar piemēru no šīs jomas. Pasaulē paleoģenētika plaukst un zeļ, tur darba pietiks ilgi. Derētu arī mums Latvijā, tomēr man nav ne jausmas, vai tas objektīvi iespējams. 

Tas ir būtisks jautājums, jo nav jēgas plānot kaut ko tādu, ko pašiem nav reāli, kā saka, pacelt. Mācībspēku resursu gan var veidot dažādi. Piemēram, kaut uz laiku piesaistot ārvalstu speciālistus, kuri sagatavo vietējos. Tāpat jāpatur prātā, ka tas vien, ka kāds speciālists saka, ka šāda jauna programma būtu perspektīva, nenozīmē, ka līdzīgi domā pietiekami daudz studēt gribētāju, ka ir reāls pieprasījums. Turklāt tas attiecas ne tikai uz jaunām tēmām. Mēs visu laiku dzirdam, ka Latvijā ir nepieciešams vairāk skolotāju. Labi, šogad šajā specialitātē studēt gribētāju skaits ir palielinājies. Tomēr objektīvi ir tā, ka Latvijā šādu cilvēku skaits var būt mazāks, nekā izskan publiskajā telpā. Varbūt ir jomas, kur nebeidzamā “mums vajag vairāk!” vietā ir vērts padomāt par to, kā jomu pārkārtot tā, lai tajā būtu nepieciešams mazāk speciālistu. 

Ja skatāmies uz darba tirgus attiecībām ar speciālistu sagatavošanu, ir jomas, kur veidojas apburtais loks. Piemēram, vēsturnieki jums teiks, ka Latvijā trūkst paleogrāfijas speciālistu. Un tā tiešām ir. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šajā jomā ik gadu vajadzētu – es tagad improvizēju – vienu vai divus jaunus speciālistus. Viena vai divu dēļ it kā nav vērts mocīties, bet tad mēs nonākam situācijā, kurā speciālistu īsti nav. 

Šis vienmēr ir smags jautājums. Tas ir jautājums, kā uz šo situāciju skatās valsts līmenī. Jja valsts līmenī tiek atzīts, ka viens vai divi speciālisti ir nepieciešami, valsts var apmaksāt viņu apmācību ārvalstīs. Turklāt jāņem vērā, ka ir šauras specialitātes – piemēram, ar latviešu valodu saistītas –, kuras ārvalstīs apgūt diez vai būs iespējams. Tomēr tās ir svarīgas nacionālās identitātes pastāvēšanai. Tātad valstij būtu jāspēj atļauties šādu ekspertu sagatavošanu. No mūsu, Latvijas Universitātes, viedokļa raugoties, mēs varam domāt par to, lai šādam studentam piedāvātu apgūt papildu prasmes, kuras viņam ļautu sagādāt sev iztiku tad, ja specifiskā prasme nav tik pieprasīta, lai nodrošinātu pienācīgus ienākumus. Tomēr, atkārtošu, lielā mērā tas ir izšķiršanās jautājums valsts līmenī. 

Kad es sāku studēt 1988. gadā, neviens negrasījās Vēstures un filozofijas fakultātē veidot mani interesējošu reliģiju pētniecības programmu. Mums tolaik teica, ka, šķiet, trešajā kursā mēs varam sākt domāt par šaurāku specializēšanos, bet pašiem jāmeklē tam iespējas. Es to atceros nevis tādēļ, lai pats tagad apšaubītu jaunu studiju programmu nepieciešamību, bet lai pateiktu, ka pašiem studentiem arī jābūt aktīviem. 

Protams. Studiju programmas šobrīd ir veidotas tā, ka ir obligātā daļa un ir izvēles daļa, un šķiet, ka studenti šīs izvēles daļas iespējas diezgan veiksmīgi izmanto. Cita lieta, ka, godīgi sakot, augstākās izglītības sistēma Latvijā šobrīd ir ļoti sarežģīta. Mums ir akadēmiskās programmas, un ir profesionālās. Ir īsā cikla programmas, ir garā cikla programmas, pirmā līmeņa, otrā līmeņa. Man ir aizdomas, ka liela daļa izglītības procesā iesaistīto to nemaz īsti neapzinās. Arī studēt gribētāji. Jaunieši dodas studēt uz augstskolu ar mērķi – nu, studēt augstskolā. Cilvēks iestājas studēt jurisprudenci. Varētu šķist – kas te nesaprotams? Bet mēs esam saskārušies ar situāciju, kad cilvēks pabeidz studijas kā akadēmisks bakalaurs, kurš praktizējoša jurista profesijā strādāt nevar. Es kā ar juristu profesiju saistīts cilvēks varu tikai atgādināt, ka jebkuram tiesiskam regulējumam ir jābūt saprotamam cilvēkam, uz kuru šis regulējums attiecas. Galu galā darba devējam ir jāsaprot, ko potenciālā darba ņēmēja diploms nozīmē. 

Man ir nojausma, ko nozīmē sadarbība starp zinātnieku grupām un institūcijām. Ko nozīmē sadarbošanās starp augstskolām studiju programmu aspektā? Lai tā nebūtu “ķekšīša” dēl, jo sadarboties skaitās mūsdienīgi. 

Kopīgas programmas vai citas sadarbības formas būs jēgpilnas tad, ja tās nozīmē resursu efektīvāku izmantošanu izvirzīto mērķu sasniegšanai. Piemēram, domājot par mācībspēkiem. 

Atvainojos, ka pārtraucu, bet vai šeit neparādās iemesls institucionālai greizsirdībai? Kāpēc “mūsu” profesors tagad strādās “viņu” labā? 

Es nelietotu greizsirdības jēdzienu, bet problēmas var rasties brīdī, kad augstskolas kļūst par konkurentiem cīņā par studentiem, kuri maksā par mācībām. Ja mums būtu tikai valsts budžeta apmaksāti studenti, tā būtu cita situācija. Dažkārt šādu situāciju izdodas pārvarēt. Piemēram, ir Iekšējās drošības akadēmija. Var likties, ka tā ir atsevišķa augstskola, tomēr patiesībā tas ir līgums starp trim izglītības iestādēm un Iekšlietu ministriju. Līguma būtība ir pat ne kopīgas mācību programmas, bet, formulēsim tā, resursu saskaņota izmantošana. Neviens nekad nav slēpis, ka Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte juristu sagatavošanā ir bijušas konkurenti. Un arī patlaban ir. Tāpat nevar noliegt, ka pirmie soļi akadēmijas projektā nebija viegli, bija liela skepse, tomēr šobrīd varam teikt, ka projekts ir izdevies. Domāju, ka lielā mērā tāpēc, ka tika precīzi nodalītas atbildības sfēras, tas, kā konkrēti notiek sadarbība. 

Runājot studiju kontekstā – kas ir mikroapliecinājumi? 

Ideja ir tāda, students mācību procesā var apgūt kaut ko ar viņa jomu tieši nesaistītu vai arī kaut ko padziļināti apgūt viņa jomā. Mikroapliecinājums nozīmē, ka konkrētais cilvēks māk noteiktu prasmju kopumu. 

Piemēram, ka viņš māk rakstīt kodu. 

Jā. Mikroapliecinājumu var iegūt dažādos veidos, arī nestājoties konkrētajā mācību programmā. Tāpat var gadīties, ka, ja cilvēks ir izvēlējies dažādus “mikro” virzienus, kuri saturiski ir radniecīgi, viņš secina, ka, mazliet papūloties, viņš var tikt arī līdz akadēmiskajam grādam. Bet var arī to nedarīt, ja, piemēram, darba devējam tas nav tik svarīgi. Mazliet atšķirīgs modelis ir “pamata – papildu” mācības, kurām jau pieskārāmies. Piemēram, cilvēks studē ķīmiju un vēlas papildus paņemt pedagoga programmu. Kopumā nebūtu korekti teikt, ka šis ir kaut kas revolucionāri jauns; ja vien cilvēkam ir priekšzināšanas un motivācija, viņš jau tagad var papildus apgūt citas tēmas. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka šāda virzība uz papildu prasmju iegūšanu pēdējā laikā pasaulē vienkārši ir kļuvusi vairāk redzama un tiek uzskatīta par perspektīvu. 

2024. gada rudens "Alma Mater" numura saturu var lasīt arī tiešsaistē!