Latviešu tēls Lietuvas un Latvijas pierobežas lietuviešu stāstos

Lietuvas un Latvijas pierobežas rajonos kopā ar lietuviešiem jau izsenis dzīvo arī latvieši, kuriem ir citāda reliģija, paražas un pat mentalitāte, kaut abas ir baltu tautas. Tāpēc daudzi teicēji par sevi un latviešiem runājuši pretstatos – mēs un viņi –, bieži atklājot viņu citādību. Latviešu citādība tiek vērtēta no teicēju kultūras pozīcijām, tāpēc gan viņu paražas, gan sadzīve, gan uzturs dažiem izskatās dīvaini un nesaprotami: "lietuvieši labāk mirušos cienījuši, mēs iedomājamies, ka tur izrādīta necieņa tam mirušajam, kādā siena šķūnī iebāzuši (sieviete, dz. 1962. g.); "gardumus nav ēduši, viņi [latvieši – A. N.] vārījuši tādu, kā smejas cilvēki, melnu putraimu zupu un visu nedēļu dzēruši [..]" (sieviete, dz. 1934. g.). Daži lietuvieši pat jutuši riebumu pret populāro latviešu ēdienu skābputru. Biržu un Žagares apkaimē latviešiem bijušas arī iesaukas – skābputri vai skābdirsi. Taču jāatzīmē, ka citi pierobežas lietuvieši labprāt ēduši un gatavojuši šo ēdienu.

Pierobežas vietās, kur dzīvojušas vairākas tautas vai notikuši straujāki asimilācijas procesi (piemēram, Žeimē un Biržos), teicēji biežāk runājuši par lietuviešu un latviešu tautu līdzībām: "es teiktu, atšķiras tikai valoda, manās acīs mēs esam bijuši vienādi" (vīrietis, dz. 1926. g.); "latvietis par tādu kā savējo tika skaitīts, tuvāka tauta tā bijusi, bet tie krievi: jau tā arī varēja just, ka ir mazliet citādi" (sieviete, dz. 1962. g.); "nu, viņi [latvieši – A. N.] vienalga kā lietuvieši bijuši, tomēr jau te tik daudz gadu nodzīvojuši un pilnīgi kā lietuvieši jau" (sieviete, dz. 1941. g.). Interesanti arī, ka pat daži latvieši nav varējuši pastāstīt, kurā laikā un kādā veidā viņu senči ir ienākuši Lietuvā. Kā arī bija teicēji, kas sākumā sevi nosaukuši par lietuviešiem, taču sarunā tika noskaidrots, ka viņu senči ir bijuši latvieši. Daži no šiem teicējiem vēl ievēro latviešu paražas, zina valodu. Tāpēc, runādami un raksturodami latviešus, viņi pamana tikai līdzības, latviešu kultūra viņiem ir pieņemama un netiek uzskatīta par svešu.

Latviešu tēls etnisko procesu kontekstā

Pētījuma gaitā kļuva skaidrs, ka katrā vietā iegūtais materiāls ir savdabīgs un latviešu tēli ir dažādi. Žemaitijā (Sventājas un Skodas apkārtnē) lietuvieši starp abām tautām vilka stingrākas robežas, dažiem citādība nozīmēja tuvāku sakaru neiespējamību: viņi [latvieši – A. N.] bijuši citādi. [..] Latviešu paražas citādas, mūsu citādas. [..] Nekas kopīgs nesanāks ar viņiem, viņiem bija sava ticība, savas tradīcijas" (sieviete, dz. 1920. g.). Kaut žemaiši teikuši, ka ar latviešiem sadzīvojuši mierīgi, pat palīdzējuši darbos, tikai retais varējis izsmeļoši pastāstīt par latviešiem un viņu paražām. Žemaiši vairāk stāstījuši par atšķirībām, kas tika ievērotas no malas, – par to, ka latvieši nav kārtīgi cilvēki, ka viņiem ir citādas bēru tradīcijas –, taču dziļāk par viņu dzīvi žemaiši neinteresējās. Žemaišu pētniece Vita Ivanauskaite-Šeibutiene arī ievērojusi, ka žemaiši vienmēr draudzīgi sadzīvojuši ar kaimiņiem un cilvēkiem no citām kultūrām, bet žemaišu ieradums vispirms skatīties uz sevi ietekmējis to, ka citam nav jāuzbāžas, ja tas cits nekaitē (Baltėnas, Ivanauskaitė-Šeibutienė 2012: 8).

Žemaišiem svarīgi šķitis, ka latvieši bijuši tādi paši kā pārējie iedzīvotāji: "nu, redzi, viņi jau tā pārsvarā bija pārlietuviskojušies... Pārsvarā saku tādēļ, ka ar latviešu radiem jau vēl latviski runājuši. Bet citādi tāpat kā visi lietuvieši viņi bijuši, te dzīvojuši, auguši, kā saka, viss lietuviski” (sieviete, dz. 1931. g.). Tomēr vislielākā atšķirība starp tautām bijusi reliģija: "viņu ticība ir cita, un viņi Mariju nemin, piemēram, mēs vairāk Mariju, bet viņi ne" (sieviete, dz. 1946. g.). Pēc lauka pētījuma datiem, žemaiši ir ticīgāki par aukštaišiem, kā arī zinātnieki ir ievērojuši žemaišu ticības savdabības, īpašu Marijas godāšanu (Kalnius 2007: 27). Tāda reliģiskā atšķirība agrāk īpaši traucējusi jauktas laulības, taču pēc Otrā pasaules kara jauktu ģimeņu visā pierobežā bija ļoti daudz.

Skatoties uz Skodas vēsturisko kontekstu, jāsaka: daudzi latvieši te ieradās kā dzimtcilvēki vēl 18. gs., kad kāds baltvācu muižnieks nopircis Šarķu muižu (Krasnais 1938: 46). Tātad latvieši bijuši tādā pašā sabiedrības grupā kā vietējie lietuvieši. Žemaitijā zeme nav īpaši auglīga, tāpēc saimniekot bijis grūti un cilvēkiem vienmēr bija vajadzīga kaimiņu palīdzība: tāds stāvoklis īpaši tuvinājis vietējos latviešus un lietuviešus. Jāpiezīmē, ka vieni Sventājas latvieši ir senie vietējie iedzīvotāji, otri – 19. gs. imigranti, kas nomājuši grāfa Tiškēviča zemi un vēlāk to zaudējuši. Galvenais latviešu arods te bijis zvejniecība, kas nespēja nodrošināt viņu ekonomisko labklājību; latvieši dzīvojuši noslēgtu dzīvi, viņu sabiedriskais statuss bijis zems, bet saglabājuši savdabīgu identitāti. Lai izdzīvotu, Sventājas latviešiem bija jānodrošina mierīgas attiecības ar citiem, jāpielāgojas dominējošajai etniskajai grupai un jārunā tās valodā. Tāpēc Sventājas lietuviešu stāstos biežāk redzam draudzīgas abu tautu savstarpējas attiecības.

Aukštaitijas reģionā, Žeimes apkaimē, lietuvieši arī runā par latviešu citādību, taču te tā ir pašsaprotama lieta, kas neietekmē saskarsmi: latvieši tiek pieņemti tādi, kādi ir, ar visām savām dīvainajām paražām: "nu, tur jau viņu tradīcijas bija citādas, tās bēres citādas, baznīca cita viņiem bijusi, protams, sapratām, ka viņi ir citādi. Bet ne jau sliktāki. Nevērtējām, vai viņi bijuši sliktāki vai labāki, taču viņi bijuši citādi" (sieviete, dz. 1962. g.). Ievērota arī pozitīvā citādība: "latviešiem citāds raksturs, latvieši ir kulturālāki, bet par latviešiem igauņi kulturālāki, lietuvieši ir, neapvainojieties, ar melnu muguru" (sieviete, dz. 1924. g.). Kā arī te pozitīvi raksturota luteriskā ticība. Novērots, ka Žeimes lietuvieši bijuši ziņkārīgāki, veidojuši tuvas attiecības ar latviešiem, tāpēc zinājuši daudz ko pastāstīt par viņu kultūru.

Biržu apkārtnes lietuviešiem bija grūtāk raksturot, ar ko atšķiras latvieši un lietuvieši. Viņi vairāk runājuši par tautu raksturu, te latvieši tiek raksturoti kā aroganti, tādi, kas zina savu vērtību: "[..] latvieši bijuši vīzdegunīgāki, bet lietuvieši pat pārāk daudz piekāpīgi" (sieviete, dz. 1921. g.). Vecākās paaudzes teicēji uzsvēruši spilgtas sociālās atšķirības: "par leišiem lietuviešus saukuši, devuši iesaukas, negribējuši kaut kā [draudzēties – A. N.], tādā zemā vietā lietuviešus turējuši, latvieši ļoti lepni bijuši" (sieviete, dz. 1918. g.). Biržos tika fiksētas arī draudzīgas lietuviešu un latviešu attiecības. Piemēram, viena teicēja, latviešu lauksaimnieku meita, apprecējusies ar kaimiņu lietuvieti, arī saimniekdēlu.

Žeimei un Biržiem ir raksturīga etniskā un konfesionālā dažādība, un pat latvieši te bijuši gan luterticīgie, gan katoļi, gan reformāti. Tādēļ šajā apkaimē notikuši straujāki asimilācijas un akulturācijas procesi. Daudzi vietējie iedzīvotāji latviešu apzīmēšanai lieto nosaukumu skerslatviai (šķērslatvieši?): "te Žeimē visi skerslatviai, puse latvieša, puse lietuvieša" (vīrietis, dz. 1931. g.).

Ievērots, ka negatīvo latvieša tēlu Lietuvas un Latvijas pierobežā varējis ietekmēt atšķirīgs statuss sociālajā hierarhijā. Piemēram, pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās strauja latviešu emigrācija uz Kauņas guberņu, kur latvieši pirkuši vai īrējuši zemi. Lietuvā vēl bijuši klaušu laiki, un dažviet latviešu statuss sabiedrībā bijis augstāks. Tāpat latvieši bijuši izglītotāki nekā lietuvieši. Daudzi lietuvieši no 19. gs. otrās puses devās strādāt uz Latviju, bet arī tur viņi "izveidojuši marginālu sociālo iedzīvotāju grupu – kalpus, t. i., algotus lauksaimniecības un rūpniecības strādniekus"  (Merkienė 2005: 60). Šāds negatīvs viedoklis bijis raksturīgs līdz Otrajam pasaules karam, pēc tam notikušie politiskie un kulturālie procesi abas tautas satuvinājuši. Mūsdienās daudzi pierobežas lietuvieši Lietuvas latviešus uzskata par savējiem, jo te viņi dzīvo no seniem laikiem un ir kļuvuši par vietējiem iedzīvotājiem.

Literatūra

1.     Baltėnas, A., Ivanauskaitė-Šeibutienė, V. (2012) Žemaičiai. Gyvenimas ir šventės. Vilnius: R. Paknio leidykla.

2.     Kalnius, P. (2007) Žemaičių etniškumas: esamas ar konstruojamas? Nuo: Tautosakos darbai, 34, 15–31.

3.     Krasnais, V. (1938) Latviešu kolonijas. Rīga: Latvijas Nacionālās jaunatnes savienība.

4.     Merkienė, I. R. (2005) Savimonės dinamika. Nuo: Pietryčių Latvijos lietuviai. I. R. Merkienė, R. Paukštytė Šaknienė, V. Savoniakaitė, Ž. B. Šaknys. Vilnius: Versus Aureus, 38–65.