Dzirnavas
Rīgas HES celtniecība tika pabeigta 1974.
gadā, un šķiet, vēl ilgi Latvija nepiedzīvos tik liela mēroga celtniecības
darbus. Daugava šeit sasniedz Piejūras līdzenumu, un hidroelektrostacija
appludinājusi lielas zemes platības. Iznīcināti vērtīgi arheoloģiskie
pieminekļi un skaistas ainavas. Tomēr hidroelektrostacija dod ievērojamu
daļu tik nepieciešamās elektroenerģijas.
2002.gada 10.augusts
Sinoles muižas ūdensdzirnavas Gulbenes rajona Lejasciema pagastā.
Pāri Gaujai uzceltais aizsprosts novirzīja Gaujas ūdeni uz dzirnavām
pa īpašu gultni, kura redzama attēlā.
2001.gada 13.maijs
Kategorijā "Dzirnavas" iekļauti 118
pieminekļi.
Datu bāzē tiek iekļautas vēsturiskās ūdensdzirnavas
un vējdzirnavas. Te iekļautas arī jaunāku laiku celtnes - trīs lielās
Daugavas hidroelektrostacijas
- katra no tām ir tiešām grandioza celtne, kuras ir vērts pieminēt un
redzēt.
Liela daļa dzirnavu ir interesanti pieminekļi vizuāli, taču īpašu vērtību
tām piešķir senās tehnoloģijas. Ja kādam šķiet, ka senatnē cilvēki nespēja
izdomāt sarežģītus mehānismus, viņam būtu vērts iepazīties ar dažu Latvijas
vējdzirnavu uzbūvi - smagās vējdzirnavas spēja pašas pagriezties izdevīgākajā
virzienā, to spārni ilgu gadsimtu gaitā bija padarīti maksimāli efektīvi,
un atkarībā no vēja stipruma paši mainīja savu pretestību, dzirnavām
bija bremzes, tās pašas cēla smagos maisus, un, protams, mala miltus,
tos vienlaicīgi šķirojot pēc rupjuma. Meistari darināja dzirnavas bez
jebkādiem rasējumiem, projektu apstiprināšanām un līdzīgām formalitātēm
- ak, vecie, labie laiki!
Diemžēl tehnikas progress dzirnavas ir iznīcinājis lielākā mērā, kā
citus arhitektūras pieminekļus - tehnoloģijas 20. gadsimtā strauji mainījās
- dzirnavas vai nu pārbūvēja vai arī aizmirsa un pameta. Kad 1980jos
gados attapās, cik interesantas ir dzirnavas, gandrīz visos gadījumos
jau bija par vēlu. Biežāk saglabājās ūdensdzirnavas
- tās vienkārši bija piemērotas dzīvošanai. Savukārt vējdzirnavas tagad
pārsvarā ir drupās.
Kopumā šajā kategorijā varētu tikt iekļauti ap 300 pieminekļi.